Dimas Kusuma Wijaya ir jauns seminārs no Indonēzijas, kurš atrodas Pamplonā un studē Pamplonas Universitātē. Navarras Universitāte un dzīvo un ir apmācīts Starptautiskajā seminārā par Bidasoa. Viņš mūs sagaida ar smaidu, lai pastāstītu par savu dzīvi, ģimeni un aicinājumu uz aicinājumu.
"Indonēzija ir viena no pasaules valstīm ar vislielāko musulmaņu skaitu. Mana māte nāk no lielas musulmaņu ģimenes - viņas vecāki un trīspadsmit brāļi un māsas. Kad viņa iepazinās ar manu tēvu, viņa sajuta aicinājumu pievērsties kristietībai."saka Dimas.
Viņu kopdzīves laikā tēvs viņai skaidroja, kā kristieši dzīvo katoļu ticībā. "Mana māte bija ļoti satraukusies. No otras puses, kad mana māte runāja ar savu tēvu, manu vectēvu, viņš viņai pateica kaut ko ļoti jauku: "Ja tu esi satikusi citu reliģiju, kas ir laba, tev tajā ir jāiedziļinās". Mans vectēvs atbalstīja un cienīja manu māti."saka šis indonēziešu seminārists.
2000. gadā, astoņus gadus pēc laulībām ar tēvu, viņas māte pieņēma kristietību. "Tas bija liels brīdis, kas ļoti ietekmēja viņas dzīvi, jo kopš tā brīža viņa kā katoliete centās dzīvot kā laba kristiete. Viņa bija ļoti laimīga un apmierināta. Un es patiesi jutu, ka šī reliģija ir patiesā reliģija.. Jo galu galā tikšanās ar Jēzu, Dieva Dēlu, mainīja viņa dzīvi un viņa skatījumu uz dzīvi un ģimeni."saka Dimas.
Viņš arī skaidro, ka viņam bija vajadzīgi astoņi gadi, lai pārietu uz citu ticību, jo viņa vecāki strādāja no vienas vietas uz otru un viņiem nebija pastāvīgas dzīvesvietas. Tas apgrūtināja viņa apmešanos kādā draudzē, lai viņa māte varētu apmeklēt katehēzes nodarbības un mācības.
Emocionāli Dimass saka, ka mātes ticība viņam iemācījusi visu. "Viņas dzīvesveids tādā valstī kā Indonēzijaun viņas piemērs, ar kādu viņa apliecināja savu ticību, bija sēkla, kas aizdedzināja manu aicinājumu uz priesterību. Viņa man iemācīja lūgties katru rītu un katru vakaru. Viņa mani aizveda uz baznīcu, un viņa man vienmēr ir rādījusi, kā kristietim ir jādzīvo un kā stāties pretī izaicinājumiem. Mammas ticība man ir bijusi viss. Ticība ir tik dzīva un patiesa, ka tā man ir iemācījusi visu.
Tagad viņa māte ir ļoti priecīga, ka dēls ir ceļā uz priesterību. Turklāt visa mātes ģimene, kas ir musulmaņi, ar lielu savstarpēju cieņu atbalsta viņu katoļu priestera aicinājumā.
Taču viņš arī piedzīvoja nedaudz dumpiniecisku pirmspubertātes vecumu. "Kā pusaudzis es vēlējos mainīt savu dzīvi. Es negribēju mācīties, es vienkārši gribēju izklaidēties. Īsāk sakot, es darīju visu, ko vēlējos. Un, lai to visu mainītu, man šķita, ka vislabākais veids ir iestāties minoritāšu seminārā, vietā, kur man palīdzēs kļūt labākam. Bet, protams, galu galā Dievs mainīja ne tikai manu dzīvi, bet arī manu aicinājumu."Viņš saka, pārsteigts.
Viņš atceras visspilgtāko sava aicinājuma brīdi, dienu, kad Vissvētākā Sakramenta priekšā viņš izjuta milzīgu mieru, lielu prieku, piedzīvojot, ka Dievs viņu lūdz sevi dāvināt citiem. Beigās viņš dzirdēja, ka Dievs viņu sauc.
"Es dzirdēju balsi, kas man teica: "Dimas, ir cilvēki, kuriem tu esi vajadzīgs, un būs vēl vairāk cilvēku, kuriem tu būsi vajadzīgs. No šī lūgšanas brīža un sajūtas, ka varu palīdzēt citiem, es gribēju kļūt par priesteri. Es gribu būt kopā ar Dievu un gribu palīdzēt cilvēkiem, kuriem tas ir nepieciešams, visās viņu vēlmēs.
Tādējādi 15 gadu vecumā Dimass iestājās mazajā seminārā. 18 gadu vecumā viņš iestājās propedeitiskajā seminārā. Un 20 gadu vecumā bīskaps viņu nosūtīja uz Spāniju, uz Bidasoa starptautisko semināru, lai mācītos par priesteri Navares Universitātes garīgajās fakultātēs.
"Es tikko pabeidzu savu pirmo mācību kursu. Mans bīskaps vēlas izveidot teoloģijas fakultāti Surabajā, manā diecēzē, tāpēc ik pēc diviem gadiem viņš cenšas sūtīt semināristus mācīties uz Bidasoa," viņš skaidro.
Dimasam ir vēl viens jaunākais brālis, kurš studē filozofiju Manilā, Filipīnās, Dominikāņu Ordo Predicatorum seminārā. Viņam ir arī divas vecākās māsas: precēta māsa, kas dzīvo Tokijā, un otra māsa, kas māca psiholoģiju Džakartas universitātē.
Kā katoļi dzīvo Indonēzijā, valstī, kurā ir daudz musulmaņu, un vai pastāv cieņa starp konfesijām? Dimass atbild: "Jāsaka, ka šobrīd mūsu vidū ir vairāk iecietības, taču tas ir atkarīgs no tā, kur dzīvo kristieši. Ir pilsētas, kur ir ļoti grūti uzcelt draudzi vai baznīcu. Jāņem vērā arī tas, ka Indonēzija ir ļoti plurālistiska. Tur ir musulmaņi, katoļi, budisti, hinduisti, konfuciānisma piekritēji un protestantu kristieši. Indonēzijā līdzās pastāv sešas galvenās reliģijas.
Viņš apzinās, ka, atgriežoties savā valstī, viens no izaicinājumiem, ar ko viņam nāksies saskarties, būs iecietība un cieņa starp reliģijām. Un šajā ceļā, ko viņš tikko uzsācis, lai kļūtu par priesteri, viņš uzskata, ka viena no galvenajām īpašībām, kas jāpiemīt jaunajam priesterim, ir pazemība.
"Jauns priesteris ir kā tikko dzimis bērns.. Viņam savā priestera aicinājumā ir daudz jāmācās. Viņam ir jāprot klausīties citos un, pats galvenais, jāprot klausīties Dievā. Ar pazemību cilvēks var labi dzīvot, jo viņa ego un ambīcijas viņu nevadīs, bet pats Dievs viņu vadīs un pavadīs viņa dzīvē. Tikai ar pazemību priesteris var ļoti labi izdzīvot savu priestera aicinājumu, jo tad cilvēks piedzīvos, ka patiesībā Dieva spēks viņu pavada visā viņa pastorālajā darbā," secina šis jaunais seminārists no Indonēzijas.
Marta SantínŽurnālists, kas specializējas reliģiskās informācijas jomā.
