Pedro Santjago Mendess Krūzs (Pedro Santiago Méndez Cruz), students no Navarras Universitāte un Bidasoa starptautiskais seminārsTicībā Dievam Pēteris atrod spēku pārvarēt nelaimes un no jauna apliecināt savu priestera aicinājumu. No bērnības, ko iezīmēja vecvecāku mīlestība, līdz izšķirošajai garīgajai pieredzei rekolekcijās, Pedro aicina mūs aizdomāties par kristīgās formācijas nozīmi un tikumiem, kas 21. gadsimta priesterim jākopj.
"No 73 līdz 78 % Meksikas iedzīvotāju ir katoļi, bet es jūtu, ka sekulārisms, kas izplatās manā valstī, ir saistīts ar kristīgās formācijas trūkumu. Jauniešiem ir nepieciešams iepazīt mūsu ticību, kas ir brīnišķīgi," saka Pedro.
Viņaprāt, bez formācijas, bez padziļinātas katoļu ticības iepazīšanas, jaunieši ļauj sevi notvert modes lavīnās, kas valda sociālajos tīklos, pie kuriem tik daudzi bez kontroles ir pieķērušies. "Dažkārt mēs aizrāvamies ar citiem un sākam zaudēt savas saknes, kristīgās vērtības un ticību, un tas notiek meksikāņu jauniešu vidū. Viņi vārdos ir katoļi, bet viņi nepraktizē savu ticību."
Pedro ir jauns vīrietis no Tabasko diecēzes, kurš nekad nav pazinis savu bioloģisko tēvu. Viņa māte 18 gadu vecumā iestājās grūtniecības stāvoklī un bija spiesta strādāt, lai audzinātu dēlu. "Tāpēc es paliku pie vecvecākiem no mātes puses, un tāda situācija Meksikā ir daudziem bērniem. Es viņiem par visu esmu pateicīgs: viņi man deva savu mīlestību un ticību Dievam. Es viņus saucu gan par mammu, gan par tēti.
"Lai gan mana ģimene nav ideāla un es nepazīstu savu bioloģisko tēvu, es pateicos Dievam par visu, ko Viņš man ir devis. Viņš man ir devis adoptētāju, kurš ir mans vectētiņš," viņa saka ar aizkustinājumu un mieru.
Viņas mātei vēlāk piedzima vēl viena meita, kurai tagad ir 16 gadi. "Viņa bija viena no skaistākajām dāvanām, ko Kungs man ir devis - māsa."
Vecvecāki bija tie, kas viņam iemācīja pirmās lūgšanas un sešu gadu vecumā aizveda uz katehisma nodarbībām draudzē, kad viņš pievienojās arī altārzēnu grupai. Šādā veidā viņš savu ticību izkopa trīs galvenajās jomās: mājās, skolā un draudzē.
Tāpat kā daudzi pusaudži, vidusskolas laikā viņš piedzīvoja dumpiniecisku dzīves periodu. Viņam bija 13 vai 14 gadi, kad viņš saskārās ar vairākām grūtībām skolā un piedzīvoja dažas problēmas ģimenē.
"Kādu dienu es runāju ar savu draudzes priesteri. Es nekad neaizmirsīšu viņa vārdus. Viņš man teica, ka mēs nepamanām, kad Dievs ir mūsu dzīvē, ka mēs nepamanām, ka Viņš mūs vienmēr neuzkrītoši paņem aiz rokas. Bet, kad mēs no Viņa attālināmies, mēs pamanām Viņa trūkumu, un dzīve kļūst citāda.
Ja Jēzus nav mūsu dzīvē, tad mūsu dzīve ir nekas. Ja Jēzus ir manā dzīvē, mana dzīve ir daudz vērta. Tad es sāku domāt par to, ko Jēzus vēlas no manas dzīves. Es apzinājos savu kļūdu, savu novēršanos no Kunga, un es atgriezos pie Viņa," stāsta Pēteris.
Kad viņš pabeidza vidusskolu, pirmajā Bachillerato gadā viņš saprata, ka Kungs no viņa kaut ko prasa, lai gan nebija pārliecināts, vai viņa aicinājums ir kļūt par priesteri.
"Tad mans draudzes priesteris mani mudināja doties uz garīgām rekolekcijām, un es devos. Šo rekolekciju laikā kādā brīdī man bija neaprakstāma pieredze: es sajutu, ka esmu viens pats Kunga priekšā Euharistijā, aci pret aci ar Viņu, tikai Viņš un es. Un Viņš man sacīja: "Ņem savu krustu un seko man!" Un Viņš man teica: "Ņem savu krustu un seko man! Tur es izdzēsu visas savas šaubas," viņš stāsta.
16 gadu vecumā viņš iestājās savas diecēzes mazajā seminārā. Viņa vecvecāki bija sajūsmā.
Viņaprāt, 21. gadsimta priesterim ir ne tikai jāsaņem integrēta formācija, bet arī jābūt lūgšanu priesterim, kas neatstāj novārtā tos brīžus, kad ir tuvībā ar Dievu.
"Tas ir vissvarīgākais, bet arī būt tuvu ticīgajiem, Dieva tautai. Ir svarīgi būt iejūtīgam pret cilvēkiem, uzklausīt viņus, saprast viņus un mācīties no viņiem. To es tagad atklāju pastorālajā darbā, ko veicu vasarā," stāsta jaunais seminārists.
Ir viens tikums, ko viņš uzskata par būtisku priestera dzīvē: "Sirsnība ir ļoti svarīga. Ja priesteris nav sirsnīgs, viņš nebūs labs priesteris. Mēs dzīvojam pasaulē, kurā mums ir grūti ļaut sevi pavadīt. Arī mums, priesteriem, ir vajadzīgi citi, kas mūs vadītu un palīdzētu.
Tāpēc Pēteris uzskata, ka lūgšana, empātija, mācīšanās no citiem un ļaušanās mācībām no tiem, kas zina, ir būtiskākās īpašības, kas 21. gadsimta priesterim ir jāapgūst.
Formācijas pieredze Bidasoa seminārā ir kaut kas tāds, ko viņš nekad nebūtu varējis iedomāties. "Mani ļoti iepriecina iespēja dalīties ticībā un brīnišķīgajā pieredzē, ko piedzīvoju Spānijā, ar saviem brāļiem semināristiem un formatoriem. Dalīšanās ticībā un apziņa, ka esmu Dieva aicināts, mani piepilda ar prieku. Tā ir unikāla formācijas un dzīves pieredze," saka Pedro.
Tomēr ir arī kaut kas, kas viņu biedē, un tā ir priestera vientulība. "Ja priesteris nav stingrs savā aicinājumā un nav pārliecināts par to, kas viņš ir, rutīna var aptumšot viņa misijas patieso nozīmi. Priesteri nedrīkst palikt vieni."
Tāpēc Pēteris uzskata, ka ir nepieciešams apstāties, atvēlēt brīžus atpūtai un lūgšanai, lai pilnveidotu savas attiecības ar Dievu. Ar šiem vārdiem viņš noslēdz šo mazo uzticību tikšanos, pateicas visiem labdariem, kas ir no CARF fonds kas palīdzēja viņam mācībās un apmācībā.
Marta SantínŽurnālists, kas specializējas reliģiskās informācijas jomā.
