Šis jaunais seminārists sapņo kļūt par misionāru. Viņš ir uzaudzis lielā un pieticīgā ģimenē, jaunākais no sešiem brāļiem un māsām. Kopš agras bērnības Lūkass izjuta īpašu aicinājumu uz katoļu ticību, iedvesmojoties no Labdarības misionāru, Kalkutas Mātes Terēzes māsu, piemēra.
Lūkass atrodas Romā (2025), kur studē teoloģiju Romas Universitātē pirmajā kursā. Pontifikālā Svētā Krusta universitātekā daļu no viņa sagatavošanas priesterībai, pateicoties daļējai stipendijai, ko piedāvāja CARF fonds.
Viņa stāsts atspoguļo dziļu mīlestību uz Dievu, uzticību evaņģelizācijas misijai un dzīvi, ko raksturo pateicība garīgajai kopienai, kas viņu uzņēma.
Urugvaja ir visateistiskākā un sekularizētākā valsts Latīņamerikā. Tajā ir spēcīgi pārstāvēta brīvmūrniecība, ir daudz likumu, kas saskaņā ar kristīgo ticību ir amorāli, piemēram, likumi, kas saistīti ar abortiem, marihuānas lietošanu un LGBTQ+ tiesībām.
"Par spīti visam, ir daudz cilvēku, kas tic Dievam, pat ja viņi nepraktizē savu ticību. Baznīcas kļūst arvien tukšākas. Cilvēki bērnus kristī tikai tradīcijas dēļ, "jo tā viņi to dara", bet ne ar pilnu izpratni par šo sakramentu. Tāpat no ieraduma viņi sūta savus bērnus uz katehēzi, lai saņemtu pirmo komūniju, un pēc sakramenta saņemšanas viņi vairs neatgriežas baznīcā. Taču, paldies Dievam, mūsu mācītāji veic lielu evaņģelizācijas darbu, lai darītu zināmu Dievu, kas ir tikai mīlestība un žēlastība. Arī mana ģimene ir katoļticīga tikai pēc tradīcijas, bet, pateicoties Dievam, ļaujos Viņam mani sasniegt," stāsta Lūkass.
"Blakus manai mājai ir Žēlsirdības misionāres, Kalkutas Mātes Terēzes māsas. Viņām tur ir mājas AIDS slimniekiem, viņas apmeklē arī tuvējās ģimenes, sniedz katehēzes bērniem, sniedz dievgaldu slimniekiem un veciem cilvēkiem, kā arī daudz ko citu." Viņa māte mēdza iet uz pirmssvētku svētdienas misi māsu kapelā, un, tā kā Lukass bija ļoti pieķēries viņai, viņš viņu pavadīja. "Lai gan man bija ļoti garlaicīgi, man patika vērot un piedalīties liturģijā, es vēroju visu, kas notiek, īpaši to, ko dara priesteris," stāsta Lūkass.
Gandrīz gadu pēc pirmās komūnijas, 11 gadu vecumā, ieradās jauna māsa. "Viņa izveidoja bērnu misionāru grupu, mēs sevi saucām par mazajiem svētā rožukroņa misionāriem.
Pēc zināma formācijas perioda viņš lūdzās konsekrāciju Marijas Bezvainīgajai Sirdij, ko katru gadu atjaunoja. Šajā konsekrācijā viņš apsolīja galvenokārt divas lietas: katru svētdienu iet uz Misi un katru dienu lūgties Svēto Rožukroni. Viņa devīze bija "Viss Jēzum caur Mariju". Un šīs lietas viņa patiešām centās dzīvot, jo SVĒTA MISE un svēto rožukroni. "Es ticu, ka bez šīs sagatavošanas man būtu bijis grūtāk dzīvot un pieņemt savu aicinājumu.
Viņu kā misionāru darbība galvenokārt izpaudās kā formācija, ko viņas saņēma no māsām, un kā misija, kas bija saistīta ar rožukroņa lūgšanas, īpaši ģimenes lūgšanas, nozīmes popularizēšanu. Viņi to darīja katru svētdienu, ejot uz Misi, kopīgi lūdzot Rožukroni un nesot Svētās Sirds attēlu. "Attēlu atstāja vienā ģimenē, kur mēs kopā lūdzāmies, un nākamajā svētdienā mēs to meklējām un nesām citai ģimenei, un tā tālāk".
Un tieši šeit dzima un uzplauka viņa lielākā vēlēšanās - būt misionāram. Ne tikai tāpēc, ka viņš bija daļa no šīs brīnišķīgās grupas, bet arī tāpēc, ka māsas deva lielisku piemēru. Viņam bija ļoti skaisti redzēt, kā konsekrētās sievietes atstāj visu, dodas uz vietām tālu no savām ģimenēm, ar citu kultūru, valodu utt. un kļūst par "urugvajietēm" tikai Jēzus mīlestības dēļ, lai remdētu savas slāpes pēc dvēseļu mīlestības.
Jēzus Augstā priestera darba priesteri, kopiena, kurai viņš pieder šodien, trīs dienas nedēļā svinēja Svēto Euharistiju, lai Mātes Terēzes māsas. Es viņus pazinu, bet man ar viņiem nebija nekādu attiecību, izņemot to, ka es viņus redzēju un sasveicinājos.
Marijas Ģimenes apustuliskās māsas (kopiena, kas saistīta ar priesteru darbu) es pazinu, jo redzēju tās svētku dievkalpojumos diecēzē, kur viņas bieži dziedāja vai gatavoja ziedus liturģijai, taču, tāpat kā ar priesteriem, man ar viņām nebija attiecību.
Mātes Terēzes māsas, redzēdamas realitāti savā draudzē, kur Lūkass bija vienīgais jaunietis, un zinot, ka Marijas Ģimenē ir laba jauniešu grupa no dažādām draudzēm, uzaicināja viņu doties uz turieni un kļūt par grupas dalībnieku. "Es negribēju braukt, tāpēc atteicos, bet kāda māsa nepadevās un visu gadu uzstāja, lai es braucu. Lai viņa mani atstātu mierā, es piekritu, gribēju aizbraukt tikai vienu reizi, dot māsai pamēģināt un nekad vairs neatgriezties, bet Kunga ceļi ir citi nekā mūsu," stāsta Lūkass.
2014. gada sākumā viņš jautāja vienam no priesteriem, vai ir iespējams piedalīties kopienas organizētajā vasaras nometnē janvāra beigās, un priesteris ar prieku piekrita.
Lūka nepazina kopienu, viņš neko nezināja par garīgumu vai apustulātu, bet jau pirmajā nometnes dienā viņš savā sirdī saprata, ka šī ir tā kopiena, kurā Dievs viņu vēlas. "Tā bija mana vieta pasaulē, tā man bija tik liela pārliecība, ka neviens man to nekad nevarēja atņemt. Mans plāns bija nekad vairs neatgriezties, bet pēc šīs pirmās pieredzes nometnē es nekad nepalaidu garām nevienu no viņu rīkotajām aktivitātēm, tā man bija vissvarīgākā un skaistākā lieta, kas ar mani varēja notikt".
2016. žēlsirdības gadā netālu no viņu vidusskolas atrodas Nacionālā Trīsdesmit Trīs Jaunavas, Urugvajas patroneses, svētnīca. Tur viņiem bija tā žēlastība būt pie svētajām durvīm. "Es gandrīz nekad netiku uz katedrāli, lai izmantotu žēlastību. pilnīga indulgenceBet reiz, kad pabeidzu vidusskolu, apredzības dēļ satiku kādu Marijas Ģimenes māsu, kas ir arī mana konfirmācijas sponsore, un, nedaudz ar viņu aprunājoties, viņa mani iedrošināja izmantot iespēju iegūt pilno atlaidu.
Vienā no šīm vizītēm katedrālē viņš noliecās ceļos Dievmātes statujas priekšā un lūdza, lai Viņa pasaka viņam, kāda ir Viņas Dēla griba attiecībā uz viņu. Tajā brīdī bazilikā sāka skanēt dziesma, kas Lūkam bija atbilde uz viņa jautājumu.
Dziesma skan apmēram šādi; "Es gribu krist zemē un nomirt, citādi es palikšu viens, es esmu kviešu grauds, es gribu nest daudz augļu, es gribu būt tavs liecinieks pasaulei. Ja es mīlu savu dzīvību, es to zaudēšu, ja es atdodu savu dzīvību, es to iegūšu, kur Tu esi, Jēzu, tur es esmu, es Tev sekoju, es esmu Tavs kalps". Šī dziesma Lūkam bija skaidra atbilde uz viņa jautājumu, viņam bija pilnībā jāatdod sava dzīve Kungam, lai to patiesi iegūtu un kļūtu par Jēzus misionāru.
2018. gada sākumā Lūkass uzrunāja personu, kas atbild par misiju Urugvajā, un lūdza viņu, vai viņš varētu pavadīt kādu laiku, lai kopā ar kopienu piedalītos misijā. 2018. gada martā, 18 gadu vecumā, viņš sāka dzīvot kopā ar misionāriem.
Pēc misijas un izredzēšanas laika Urugvajā 2019. gada septembrī viņš devās uz Romu, lai uzsāktu formāciju Jēzus Augstā Priestera darbā. Pašlaik viņš mācās teoloģijas pirmajā kursā Svētā Krusta universitātē, par ko ir ļoti priecīgs un pateicīgs par šo iespēju.
"Arī šodien varu teikt to, ko teicu pirms desmit gadiem, proti, esmu pārliecināts, ka šī ir kopiena, kurā Dievs mani aicina, "mana vieta pasaulē", un tieši šajā garīgajā ģimenē es vēlos un ilgojos ziedot savu dzīvi, darīt zināmu Dieva un Vissvētākās Jaunavas mīlestību un būt Kristus misionārs," saka Lūkass.
"Vēlos sirsnīgi pateikties visiem CARF fonda labvēļiem par viņu atbalstu, pateicoties kuram daudziem semināristiem, priesteriem, garīdzniekiem, mūkiem un sievietēm ir pieejama laba un cienīga formācija. Ar šo palīdzību jūs veicināt to, ka Baznīca pasaulē kļūst arvien dzīvāka un auglīgāka."
Viņš apsolīja lūgšanas par viņu nodomiem, ģimenēm un vajadzībām, kā nelielu pateicības apliecinājumu par tik skaisto un lielo atbalstu. Viņš arī lūdz viņus lūgties par viņu un viņa aicinājumu. "Lai Dievs jūs atalgo simtkārtīgi un lai mūsu Debesu Māte vienmēr jūs sargā!".
Gerardo Ferrara
Absolvējis vēstures un politikas zinātnes, specializējies Tuvajos Austrumos.
Atbildīgs par studentiem Svētā Krusta universitātē Romā.
