Šā raksta virsrakstā ir 2025. gada parastās jubilejas Konvūcijas bula, kas nupat sākusies. Svētais gads, ko pāvests ir tikko sasaucis saskaņā ar Baznīcas tradīciju.
Šajā vēstījumā galvenais elements ir cerība, kas mums atgādina, cik svarīgi ir dzīvot ar ticību un paļāvību uz nākotni. Ar šiem Svētā Pāvila vārdiem sākas n. 2 no BullisTāpēc, attaisnoti ticībā, mēs esam mierā ar Dievu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu. Caur Viņu mēs ticībā esam iemantojuši žēlastību, kurā esam nostiprināti, un caur Viņu mēs priecājamies cerībā uz Dieva godību (...) Un cerība nepazudīs, jo Dieva mīlestība ir izlieta mūsu sirdīs caur Svēto Garu, kas mums ir dots" (Rom 5, 1-2, 5).
Turpmākajos rindkopās pāvests aicina visus ticīgos lūgties par mieru pasaulē; par jaunajiem pāriem, lai pieaugtu vēlme radīt bērnus un "daudzās tukšās šūpuļdziesmas, kas jau ir daudzviet pasaulē", tiktu aizpildītas (9. n.).
Viņš lūdz: "Lai piedāvātu ieslodzītajiem konkrētu tuvības zīmi, es pats vēlos atvērt cietumā Svētās durvis, lai tās viņiem būtu kā simbols, kas aicina viņus raudzīties nākotnē ar cerību un atjaunotu apņemšanos dzīvot" (10. n.).
Pēc tam viņš aicina mūs lūgties, lai jauniešu, migrantu, vecāka gadagājuma cilvēku, vectēvu un vecmāmiņu, nabadzīgo un visvairāk parādu apgrūtināto valstu cerības atkal nostātos uz kājām. Un mēs varam piebilst: lai tiktu slēgtas visas abortu klīnikas; lai ģimenes dzīvotu kopā, "kamēr nāve mūs šķirs".
Pēc tam viņš uzsver mūsu cerības iemeslus, kas meklējami liecībā par mocekļiem, "kuri, stingri ticībā uz augšāmcēlušos Kristu, prata atteikties no savas zemes dzīves, lai neizdotu savu Kungu" (20. n.), un saņēma "laimi mūžīgajā dzīvē".
Tā skaidri pauž "mūžīgās dzīves" realitāti, uz kuru mēs esam aicināti dzīvot pilnīgā laimē Dieva Tēva, Dēla un Svētā Gara mīlestībā.
"Es ticu uz mūžīgo dzīvību" - to pauž mūsu ticība, un šajos vārdos ir atrodams kristīgās cerības pamats. Patiesībā cerība "ir teoloģisks tikums, ar kuru mēs tiecamies pēc mūžīgās dzīves kā savas laimes".
Vatikāna II Ekumeniskais koncils apliecina: "Ja (...) trūkst šī dievišķā pamata un mūžīgās dzīves cerības, cilvēka cieņai tiek nodarīts ļoti nopietns kaitējums - tas notiek bieži - un dzīves un nāves, vainas un bēdu mīklas paliek neatrisinātas, bieži vien vedot cilvēku izmisumā" (19. n.).
Un, norādot uz visām cerībām, kuras esam atsaukuši atmiņā, un uz "Dieva tiesas" realitāti, ar kuru mēs visi sastapsimies pēc nāves, Bula 23. n. ļoti skaidri runā par to, ka ir nepieciešams Grēku nožēlas sakraments, kas sagatavo mūsu dvēseli, nožēlojot grēkus, kurus tā ir izdarījusi, lūgt Dievam piedošanu.
"Grēku nožēlas sakraments mums apliecina, ka Dievs atņem mūsu grēkus (...). Sakramentālā izlīgšana - grēku nožēla - ir ne tikai skaista garīga iespēja, bet arī izšķirošs, būtisks un neaizstājams solis katra no mums ticības ceļā".
Ar pazemību un mīlestību izdzīvojot šo lūgumu pēc piedošanas, mēs no jauna veidojam savu kristīgo dzīvi un atjaunojam ticību "cerībai, kas nepieviļ", un atstājam savas vēlmes Tā Kunga rokās. Jaunava Marija.
"Cerība savu augstāko liecību atrod Dieva Māte. Viņā mēs redzam, ka cerība nav veltīgs optimisms, bet gan žēlastības dāvana dzīves reālismā. (...) Tā nav nejaušība, ka tautas dievbijība joprojām piesauc Vissvētāko Jaunavu, kā Stella marisnosaukums, kas izsaka pārliecinošu cerību, ka dzīves vētrainajos notikumos Dieva Māte nāk mums palīgā, atbalsta mūs un aicina mūs uzticēties un turpināt cerēt" (Nr. 24).
Ar šiem noteikumiem "nākamā jubileja būs iezīmēta ar cerību, kas nepazūd, cerību uz Dievu. Lai tā arī palīdz mums atgūt vajadzīgo uzticību - gan Baznīcā, gan sabiedrībā - starpcilvēciskajām saitēm, starptautiskajām attiecībām, ikviena cilvēka cieņas veicināšanai un cieņai pret radību" (25. n.).
Ernesto Juliájurists un priesteris.
Sadarbība publicēta Religión Confidencial. Svētais gads: Cerība neļauj vilties
