Sv.Lūka savā evaņģēlijā stāsta, ka eņģelis Gabriēls tika Dieva sūtīts uz Nācareti (sal. Lk 1, 26) pie jaunavas vārdā Marija, lai pasludinātu viņai, ka viņa būs māte Mesijam, Pestītājam, kuru gaidīja visi jūdi.
Pirms aptuveni diviem tūkstošiem gadu Nācaretē bija ciemats, ko gandrīz neviens uz zemes nezināja. Tajā laikā imperiālā Roma mirdzēja spožumā. Vidusjūras krastos bija daudz pārtikušu pilsētu. Tirgotāju un jūrnieku rosība pārpildīja daudzas ostas pilsētu ielas un laukumus vai tirdzniecības impērijas. Savukārt Nācaretē bija saujiņa nabadzīgu māju, kas stāvēja uz klinšaina zemesragiem Galilejas lejtecē. Pat savā reģionā tai nebija lielas nozīmes.
Līdz Sepforisas pilsētai, kur bija koncentrēta lielākā daļa tirdzniecības aktivitāšu, bija tikai nedaudz vairāk nekā divas stundas gājiena attālumā. Tā bija plaukstoša pilsēta ar bagātām ēkām un zināmu kultūras līmeni. Tās iedzīvotāji runāja grieķu valodā un uzturēja labas attiecības ar grieķu-latīņu intelektuālo pasauli. Savukārt Nācaretē dzīvoja dažas jūdu ģimenes, kas runāja aramiešu valodā.
Lielākā daļa iedzīvotāju nodarbojās ar lauksaimniecību un lopkopību, taču bija arī tādi amatnieki kā Hosē, kurš ar savu izdomu un pūlēm sniedza labus pakalpojumus saviem līdzcilvēkiem, veicot galdniecības un kalēju darbus.
Marijas māja bija pieticīga, tāpat kā viņas kaimiņiem. Tajā bija divas istabas. Iekšējā istaba bija ala, kas kalpoja kā klēts un pieliekamais. Trīs māla vai mūra sienas, kas bija piestiprinātas pie klints šīs iekšējās telpas priekšā, balstījās uz zaru, koka un lapu karkasa, kas kalpoja kā jumts un veidoja mājas ārējo telpu. Caur durvīm ieplūda gaisma.
Tur viņiem bija daži darba rīki un nelielas mēbeles. Lielākā daļa ģimenes dzīves norisinājās ārā, pie mājas durvīm, varbūt kāda vīnogulāja ēnā, kas palīdzēja mazināt vasaras karstumu.
Gandrīz visiem tās kaimiņiem bija līdzīgas mājas. Arheoloģiskajos izrakumos ir atklāta daļa no senās Nācaretes. Mājās tika izmantotas daudzās alas reljefā, lai bez lielām pārbūvēm uzbūvētu pagrabus, silusus un cisternas.
Grīda alas priekšpusē bija nedaudz nolīdzināta, un to norobežoja elementāras sienas. Iespējams, ka šīs telpas grīdu ģimenes izmantoja gulēšanai.
Diena sākās saullēktā. Vienkārša lūgšana, piemēram, Šema, un tad sākās smags darbs. Šema ir lūgšana, kas ņemta no Bībeles un sākas ebreju valodā ar šo vārdu un skan šādi: "Šema Izraēla (Klausies, Izraēla), Kungs, mūsu Dievs, ir viens Kungs. Tev būs mīlēt Kungu, savu Dievu, no visas savas sirds, no visas savas dvēseles un no visa sava spēka.
Saglabājiet savā sirdī šos vārdus, ko es jums šodien saku. Ieaudziniet tos savos bērnos un runājiet tos viņiem, neatkarīgi no tā, vai atrodaties mājās vai ceļojumā, vai guļat vai stāvat. Uzvelciet tos uz rokas kā zīmi, uzlieciet tos uz savas pieres kā zīmi. Uzraksti tās uz sava nama durvju stabiem un uz saviem vārtiem" (Dt 6:4-9).
Viens no pirmajiem uzdevumiem, kas bija jāveic katru dienu pēc lūgšanas, bija maizes, kas bija galvenais ēdiens katrai dienai, gatavošana. Lai to paveiktu, Marija, kā to mēdza darīt sievietes, sāka ar kviešu vai miežu graudu malšanu, lai iegūtu miltus. Ir atrastas dažas mājas akmens dzirnavas no mūsu Kunga laikiem, kas tika izmantotas šim uzdevumam.
Tad miltus sajauca ar ūdeni un nedaudz sāls, lai iegūtu mīklu, kurai pievienoja šķipsniņu rauga - izņemot Lieldienu svētkus. No raudzētās mīklas gatavoja ļoti plānas kūkas vai maizītes, kuras cepa krāsnī vai iekurināja oglēs un ēda tikko izceptas.
Ikdienas maltīte būtu diezgan līdzīga tai, ko mēs šodien pazīstam Vidusjūras reģionos. Maize tika lauzta ar rokām, neizmantojot nazi, un to ēda vienu vai ar eļļu kopā ar vīnu, pienu, augļiem un, ja iespējams, arī ar gaļu vai zivīm. Pienu parasti glabāja vīna traukos, kas bija izgatavoti no sašūtām kazas ādām, un dzēra tieši no tiem.
Visticamāk, ka dzērumā tas gandrīz vienmēr bija skābs. No piena gatavoja arī sviestu un sieru, kas bija galvenie pārtikas produkti tur, kur bija mājlopi, piemēram, Galilejā.
Nācaretē, mūsu Mātes Jaunavas Marijas 20. gadsimta sākumā.Vēl viens svarīgs elements šo cilvēku uzturā bija eļļa. Viņi ēda arī sālījumā konservētas olīvas. Eļļu ņēma līdzi pat ceļojumos, mazās, plakanās māla pudelītēs, kas pēc formas līdzinājās kanniņai. Bija arī ierasts dzert vīnu, kas parasti bija stiprs, tāpēc to dzēra ar ūdeni, dažreiz sajaucot ar garšvielām vai saldinot ar medu.
Visbiežāk sautējumi bija no aunazirņiem vai lēcām. Populārākie dārzeņi bija pupiņas, zirņi, puravi, sīpoli, ķiploki un gurķi. Visbiežāk ēstā gaļa bija jēra vai kazas gaļa un nedaudz vistas gaļas. Visizplatītākie augļi bija vīģes, dateles, arbūzi un granātāboli. Apelsīni, kas mūsdienās ir tik bagātīgi sastopami šajā apvidū, vēl nebija pazīstami Galilejā, kur dzīvoja Svētā Marija. Santa Maria.
Katru dienu pirms ēšanas tika skaitītas lūgšanas, lai pateiktos Dievam par saņemto ēdienu no Viņa labestības. Galda svētība vairāk vai mazāk skanēja šādi: "Slavēts esi Tu, Kungs, mūsu Dievs, Visuma Karalis, kas esi devis mums šodien ēst maizi, zemes augļus". Un atbilde bija: Amen.
Lai apmierinātu mājsaimniecības vajadzības, katru dienu bija jāveic viens smags darbs - jānes ūdens. Avots Nācaretē atradās diezgan tālu, nedaudz vairāk kā piecpadsmit minūšu gājiena attālumā no ciema mājām. Iespējams, Marija katru rītu devās turp, lai piepildītu savu krūzi, un atgriezās mājās, nesot to uz galvas, kā šajā apvidū pieņemts, lai turpinātu savu darbu. Un dažās dienās viņai varētu nākties atgriezties tuvākajā apkārtnē citā dienas laikā, lai mazgātu drēbes.
Marijai bija jāmazgā tās drēbes, kuras valkāja viņa, Jāzeps un Jēzus. Parastais apģērbs bija plata, brīvi pieguloša apakšveļa jeb tunika, kas parasti bija izgatavota no lina. Tā sniedzās līdz ceļgaliem vai teļiem. Tā varēja būt bez piedurknēm vai ar piedurknēm līdz vidum pleca.
Tuniku pie ķermeņa piestiprināja ar sava veida jostu, kas bija izgatavota no garas, platas lina lentas, kuru vairākas reizes aptina ap ķermeni, bet ne vienmēr cieši un gludi, bet dažos aptinumos bija izveidojušās krokas, kuras varēja izmantot naudas pārnēsāšanai. Virs tunikas valkāja virsējo apģērbu jeb apmetni, kas bija kvadrātveida vai noapaļotas formas un parasti bija vilnas apģērbs.
Lielākā daļa Marijas dienu, bez šaubām, bija pilnīgi normālas. Viņa daudzas stundas pavadīja mājas darbos: gatavojot ēdienu, uzkopjot māju un drēbes un pat aust vilnu vai linu un darināt ģimenei nepieciešamās drēbes.
Dienas beigās viņa ieradās nogurusi, bet ar prieku, kāds piemīt cilvēkam, kurš zina, ka šādiem šķietami vienkāršiem uzdevumiem piemīt brīnišķīga pārdabiska iedarbība un ka, labi veicot savu darbu, viņa veic pirmās pakāpes uzdevumu, kas ir vislielākais
Francisco Varo PinedaNavarras Universitātes Teoloģijas fakultātes pētniecības direktors.
Svēto Rakstu profesors.
