Diena no Dievmātes dzīves

Jaunavas Marijas Nazareta

Hace unos dos mil años Nazaret era una aldea desconocida para casi todos los habitantes de la tierra. En ese momento la Roma imperial brillaba llena de esplendor. Había muchas ciudades prósperas en las orillas del Mediterráneo. El bullicio de mercaderes y marineros inundaba muchas calles y plazas de ciudades portuarias o emporios comerciales. Nazaret, en cambio, era un puñado de pobres casas clavadas en unos promontorios de roca en la Baja Galilea. Ni siquiera en su región tenía una gran importancia.

Līdz Sepforisas pilsētai, kur bija koncentrēta lielākā daļa tirdzniecības aktivitāšu, bija tikai nedaudz vairāk nekā divas stundas gājiena attālumā. Tā bija plaukstoša pilsēta ar bagātām ēkām un zināmu kultūras līmeni. Tās iedzīvotāji runāja grieķu valodā un uzturēja labas attiecības ar grieķu-latīņu intelektuālo pasauli. Savukārt Nācaretē dzīvoja dažas jūdu ģimenes, kas runāja aramiešu valodā.

Lielākā daļa iedzīvotāju nodarbojās ar lauksaimniecību un lopkopību, taču bija arī tādi amatnieki kā Hosē, kurš ar savu izdomu un pūlēm sniedza labus pakalpojumus saviem līdzcilvēkiem, veicot galdniecības un kalēju darbus.

Jaunavas Marijas māja

Marijas māja bija pieticīga, tāpat kā viņas kaimiņiem. Tajā bija divas istabas. Iekšējā istaba bija ala, kas kalpoja kā klēts un pieliekamais. Trīs māla vai mūra sienas, kas bija piestiprinātas pie klints šīs iekšējās telpas priekšā, balstījās uz zaru, koka un lapu karkasa, kas kalpoja kā jumts un veidoja mājas ārējo telpu. Gaisma ieplūda pa durvīm. Tajā bija daži darba rīki un maz mēbeļu. Liela daļa ģimenes dzīves norisinājās ārā, pie mājas durvīm, iespējams, kāda vīnogulāja ēnā, kas palīdzēja mazināt vasaras karstumu.

Gandrīz visiem tās kaimiņiem bija līdzīgas mājas. Arheoloģiskajos izrakumos ir atklāta daļa no senās Nācaretes. Mājās tika izmantotas daudzās alas, kas atradās apvidū, lai bez lielām pārbūvēm tajās ierīkotu pagrabu, silosu vai cisternu. Grīda alas priekšpusē tika nedaudz nolīdzināta, un šis korpuss tika noslēgts ar elementārām sienām. Iespējams, ka ģimenes šīs telpas grīdu būtu izmantojušas gulēšanai.

vienkāršs, piemēram, Šema, un uzreiz sākās smags darbs. Šema ir no Bībeles ņemta lūgšana, kas sākas ebreju valodā ar šo vārdu un skan šādi: "Šema Izraēla (Klausies, Izraēla), Kungs, mūsu Dievs, ir viens Kungs. Tev būs mīlēt Kungu, savu Dievu, no visas savas sirds, no visas savas dvēseles un no visa sava spēka. Turiet savā sirdī šos vārdus, ko Es jums šodien saku. Ieaudziniet tos savos bērnos un runājiet tos viņiem, vai jūs būtu mājās vai ceļojumā, vai jūs gulētu vai celtos. Piesieniet tos savai rokai kā zīmi, uzlieciet tos uz savas pieres kā zīmi. Uzraksti tās uz sava nama durvju stabiem un uz saviem vārtiem" (Dt 6:4-9).

Jaunava Marija un ēdiena gatavošana

Viens no pirmajiem uzdevumiem, kas bija jāveic katru dienu pēc lūgšanas, bija maizes, kas bija galvenais ēdiens katrai dienai, gatavošana. Lai to paveiktu, Marija, kā to mēdza darīt sievietes, sāka ar kviešu vai miežu graudu malšanu, lai iegūtu miltus. Ir atrastas dažas mājas akmens dzirnavas no mūsu Kunga laikiem, kas tika izmantotas šim uzdevumam.

Tad miltus sajauca ar ūdeni un nedaudz sāls, lai iegūtu mīklu, kurai pievienoja šķipsniņu rauga - izņemot Lieldienu svētkus. No raudzētās mīklas gatavoja ļoti plānas kūkas vai maizītes, kuras cepa krāsnī vai iekurināja oglēs un ēda tikko izceptas.

Ikdienas maltīte būtu diezgan līdzīga tai, ko mēs šodien pazīstam Vidusjūras reģionos. Maize tika lauzta ar rokām, neizmantojot nazi, un to ēda vienu vai ar eļļu kopā ar vīnu, pienu, augļiem un, ja iespējams, arī ar gaļu vai zivīm. Pienu parasti glabāja vīna traukos, kas bija izgatavoti no sašūtām kazas ādām, un to dzēra tieši no tiem. Visbiežāk tas bija skābs, kad to dzēra. No piena gatavoja arī sviestu un sieru, kas bija galvenie pārtikas produkti tur, kur bija mājlopi, piemēram, Galilejā.

Vēl viens svarīgs elements šo cilvēku uzturā bija eļļa. Viņi ēda arī sālījumā konservētas olīvas. Eļļu ņēma līdzi pat ceļojumos, mazās, plakanās māla pudelītēs, kas pēc formas līdzinājās kanniņai. Bija arī ierasts dzert vīnu, kas parasti bija stiprs, tāpēc to dzēra ar ūdeni, dažreiz sajaucot ar garšvielām vai saldinot ar medu.

Visbiežāk sautējumi bija no aunazirņiem vai lēcām. Populārākie dārzeņi bija pupiņas, zirņi, puravi, sīpoli, ķiploki un gurķi. Visbiežāk ēstā gaļa bija jēra vai kazas gaļa un nedaudz vistas gaļas. Visizplatītākie augļi bija vīģes, dateles, arbūzi un granātāboli. Apelsīni, kas mūsdienās ir tik bagātīgi sastopami šajā apvidū, vēl nebija pazīstami Galilejā, kur dzīvoja Svētā Marija.

Antes de comer cada día, se solían recitar unas oraciones para dar gracias a Dios por los alimentos recibidos de su bondad. La bendición de la mesa se hacía más o menos en estos términos: “Benditos seas, Señor, Dios nuestro, rey del Universo, que nos has dado hoy para comer el pan, fruto de la tierra”. Y se respondía: Amén.