"Es esmu Iván Bravo Calvimontes, 37 gadus vecs diecēzes priesteris no La Paz - Bolīvija.
Es pateicos Dievam par to, ka esmu kristietis, un galvenokārt par to, ka zinu ticību, kas man vienkāršā veidā tika nodota manā ģimenē. Es esmu cēlusies no pamatiedzīvotājiem, mani vecāki ir ķečuā izcelsmes, māte no provinces starp Potosī un Chuquisaca, bet tēvs no Sukres. Ģimenes apstākļu dēļ maniem vecākiem nācās pārcelties no laukiem uz pilsētu, un tieši tur viņi iepazinās, un viņu darbs bija vienkāršs, jo viņi vispār nevarēja mācīties skolā.
Mans tēvs apguva drēbnieka amatu, bet māte strādāja par apkopēju. Mēs esam četri brāļi un māsas, un es esmu jaunākais. Ekonomiskā situācija un ģimenes dzīve nebija viegla, līdz šim manai ģimenei nav savas mājas, vecākie brāļi un māsas mācījās un nodibināja savas ģimenes, tēvs nomira pirms diviem gadiem.
Ģimenē mēs ticību izdzīvojām vienkāršā veidā, un tieši tādā veidā mēs apmeklējām svētdienas mises, kad man bija 13 gadi, es uzņēmos iniciatīvu, lai sagatavotos pirmajai komūnijai, kas pēc katehisma studijām man palīdzēja vairāk atklāt Kungu, tieši tādā veidā es vērsos pie baznīcas, kur mēs gājām uz misi pilsētas centrā, paziņojumos viņi mani aicināja uz telpu, ko sauc par oratoriju, lai varētu palīdzēt brīvajā laikā, kā arī uzskatīja, ka tā ir vieta personīgai un kopienas atpūtai.
Pēc diviem gadiem es aizgāju, jo mājās bija daudz darba, bet es jutu lielu tukšumu, un, organizējot savu laiku, aizgāju uz kaimiņu draudzi, un priesteris mani uzņēma un iecēla par pirmās komūnijas bērnu katehētiķi un altārgleznotāju. Tas bija jauks jaunības periods, lai gan man bija labi jāorganizē savs laiks, no kā nācās atteikties vēl pirms skolas beigšanas, jo bija prasības vidusskolā, mājās un pirmskara dienestā.
Godīgi sakot, kad pabeidzu skolu, es domāju par dažādām karjeras iespējām sociālajā jomā kā par atbalsta un kalpošanas jomu cilvēcei un sabiedrībai. Vecāki mani mudināja kļūt par profesionāli, lai izkļūtu no nabadzības un pārvarētu savas spējas, taču kaut kas bija manī, un tā bija ziņkāre iestāties formācijas namā, lai kļūtu par priesteri. Tāpēc es apjautājos un uzzināju par to, un mani ievirzīja ceļā ar aicinājumu mācītājmācību, laikus iestājoties un sastopoties ar aicinājumu mājās, visi bija bez vārdiem, jo viņi negaidīja, ka es iestājos seminārā. Tas, ko es darīju, bija kaut kas brīvs un apzināts, nevaru noliegt, ka man bija skumji atstāt ģimeni un savus personīgos plānus, bet kaut kas lielāks par maniem spēkiem deva drosmi to darīt. Dienā, kad es aizgāju no mājām, viņi saprata, ka tas ir ļoti nobriedis solis no manas puses, un viņi to pieņēma, jo saprata, ka dēli ir laimīgi jāpriecājas par aicinājuma izredzēšanu uz mūžu.
Savā priesterības formācijā es satiku Opus Dei priesterus, kuri uzklausīja manas konfesijas, iedrošināja un pavadīja mani. Pēc iesvētīšanas diakona kārtā mani aicināja uz priesteru pulciņiem, kuros es jutos ļoti labi, un tieši šādā veidā es satiku svēto Hosemariju, kuram vairāku laimīgu sakritību rezultātā uzticēju sevi.
Par priesteri mani iesvētīja 2011. gada 12. maijā, un par draudzes priesteri kļuvu 2017. gadā. Turpināju apmeklēt rekolekcijas diecēzes priesteriem, ko piedāvāja Darbs, un tā nu 2021. gadā, pēc desmit gadu kalpošanas gadiem vietējās aimāru un perifērijas kopienu draudzē, man radās iespēja domāt par augstāko izglītību. Tā kā šī iespēja pavērās, es visu pakļāvu Dieva gribai, jo mana diecēze jau krietni pirms pandēmijas piedzīvo grūtus ekonomiskus laikus, tāpēc daudziem priesteriem jurisdikcijā šī iespēja nebija pieejama. Viena no grūtībām ir nauda, nacionālās valūtas variācija ar ārvalstu valūtu, tad sociālpolitiskā situācija Bolīvijā, Baznīca joprojām saskaras ar vajāšanām, aicinājumu skaita samazināšanos.
Jaunais arhibīskaps ir apņēmības pilns paaugstināt garīdznieku kvalifikāciju, un, ņemot vērā to, ka viņam bija šāda iespēja no Svētā Krusta universitātes, viņš to pieņēma, neskatoties uz sarežģīto situāciju, kurā atrodas mūsu vietējā Baznīca.
Kopš tā laika man viss ir bijis jauns, bet es nekavējos pateikties mūsu Kungam par dāvanu studēt Pontifikālajā Svētā Krusta universitātē Romā. Es zinu tikai to, ka tēvs svētais Hosemarija ir ļāvis man būt šeit. Šajā skaistajā ticības un dzīves pieredzē es dodu labāko no sevis. Universitātē mēs saprotam, ka mūsu Kungs ir mūsu vidū, jo katolicisms ir jūtams; mēs esam no Amerikas, Eiropas, Indijas, Austrālijas, Āfrikas. Mēs runājam par Dievu, mēs dzīvojam Viņam un svinam kopībā, konfigurējot sevi Jēzum Labajā Gani, lai svētdarītu ikdienas dzīvi. Paldies Dievam un tiem, kas ļauj mums veidoties un atgriezties savās valstīs ar Evaņģēlija prieku, būdami sūtīti kā mācekļi un misionāri".
