Belvijs Delfans Diandaga piedzima ģimenē, kurā tēvs ir katolis, bet māte - protestante, tāpēc viņam bija iespēja izvēlēties starp diviem kristīgās ticības uzskatiem.

Jau no agras bērnības man bija iespēja piedalīties misē, lai gan man nebija nekādu īsto zināšanu par to, tomēr tas man bija laimes brīdis, jo tas bija tikšanās un savstarpējas un kopīgas dalīšanās laiks. Tieši četru gadu vecumā es sāku izrādīt vēlmi pavadīt tēvu uz svētdienas Misi, un tas, kļūstot vecākam, mani ļoti ietekmēja. Jau šajā vecumā varēju saskatīt savas tieksmes pazīmes uz katoļu ticību, jo, nācis no ģimenes ar jauktām reliģiskām tradīcijām, ar evaņģēlisko (protestantu) māti, man bija iespēja pieņemt vienu vai otru tradīciju. Bet uz katoļu ticību es orientējos septiņu gadu vecumā, kad aizgāju uz kristīgās dzīves iesvētīšanas kursiem (katehēzi), nestāstot par to tēvam, kurš tomēr drīz vien pamanīja un iedrošināja mani. 

Šajā iesvētību laikā es ar savu brālēnu uzņēmos iniciatīvu pievienoties skautu kustībai un pēc tam arī altārbrāļu kustībai, lai gan tolaik vēl nejutu vēlmi kļūt par priesteri, jo mans sapnis bija kļūt par armijas virsnieku vai pat tiesnesi, lai aizstāvētu apspiestos un cīnītos pret netaisnību savā valstī.

Vidusskolas beigās es kaut kā sapratu, ka Kungs mani aicina kalpot Viņam. Šī vēlme kļuva skaidrāka Svētās Trīsvienības ordeņa priestera ordinācijas reizē. Es nevaru aprakstīt to, kas tajā dienā notika, bet kopumā varu teikt, ka šī brīnišķīgā tikšanās ar Kristu izmainīja visu manu dzīvi. Kā teica svētais Augustīns, "neviens nevar satikt Kristu un palikt tāds pats".

Belvijs ir skaidrs: viņa dzīves moto ir apustuļa Pāvila vārdi korintiešiem (1 Kor 15, 10): "Ar Dieva žēlastību es esmu, kas esmu, un žēlastība, ko Viņš man devis, nav bijusi neauglīga" (1 Kor 15, 10).

Sajutis Dieva aicinājumu, kādu dienu, atgriežoties no draudzes kora mēģinājumiem, steidzos par to runāt ar tēvu, jo pirms diviem gadiem kopā ar tēvu biju pulcējies, lai dziedātu un slavētu Dievu liturģiskās animācijas laikā, īpaši Mises laikā, kas man bija spēcīgs tikšanās brīdis ar Kristu - ekstāzes brīdis, kad mana sirds bija prieka pilna. Vēlāk, bez šaubām, teoloģijas studijās es atklāju, ka Euharistija ir sakramentu sakraments, visa katoļu kristīgā garīguma centrs, jo tas ir sakraments, kurā Kristus ir pilnībā klātesošs. Un arvien vairāk un vairāk es apzinājos priesterības cildenumu un cēlumu. Jo Jēzus, aicinot mani savā noslēpumā, vēlējās mani darīt par Euharistijas kalpotāju, un tā ir vienkārši žēlastība. Tāpēc arī mans dzīves vārds, kas ņemts no Svētā Pāvila pirmās vēstules korintiešiem (1 Kor 15, 10), apraksta tieši šo žēlastības dimensiju: "Ar Dieva žēlastību es esmu tas, kas esmu, un žēlastība, ko Viņš man ir devis, nav bijusi neauglīga." Tāpēc es nemitīgi pateicos Dievam par priestera aicinājuma dāvanu un vienlaikus pateicos visiem, kas šo žēlastību ir darījuši iespējamu, un visiem, kas man palīdz šo aicinājumu cienīgi izdzīvot.

Aicinājums strādāt Brazavilas diecēzes un Baznīcas labā Kongo Republikā

Vairāk nekā deviņdesmit procenti Kongo iedzīvotāju ir kristieši, un katoļi veido vairāk vai mazāk nekā piecdesmit divus procentus, taču ir vērojams liels evaņģēliskās (protestantu) baznīcas pieaugums. Tādēļ arvien vairāk ir nepieciešami labi sagatavoti priesteri labā kultūras vidē, lai strādātu katoļu Baznīcā ne tikai garīdznieku un Dieva tautas formācijā, bet arī evaņģelizācijā un apustulātā ar nabadzīgajiem un garīgi un materiāli trūcīgajiem.

Tieši šī iemesla dēļ pēc kanoniskās formācijas pabeigšanas filozofijā un pēc tam teoloģijā es biju nolēmis, kad mani iesvētīs par priesteri, atgriezties École Normale Supérieure, lai turpinātu filozofijas studijas tur... Kurš gan varēja iedomāties, ka mūsu diecēzē, tik nabadzīgā resursu ziņā, mums varētu būt iespēja sagatavot priesteri ārzemēs? Bet pēc diviem gadiem mans bīskaps uzskatīja par vajadzīgu, lai es dotos uz Romu, uz Pāvesta Santa Kročes Universitāti, jo tika uzskatīts, ka priesterim ir nepieciešams veidoties akadēmiskā un multikulturālā vidē, kas ir piemērota formācijai un integrālai attīstībai, un tad atgriezties darbā diecēzē.

Pateicoties CARF - Centro Academico Romano fonda stipendijai, sapnis piepildījās, un šodien es gatavojos pabeigt filozofijas bakalaura studijas. Es nevaru vārdos izteikt savu pateicību saviem labdariem CARF par visu, ko viņi ir darījuši manā labā: es varu tikai uzticēt viņiem katru dienu, lai Dievs tos piepilda ar žēlastību un svētībām.