Rafaels Brasils ir Santja Sebastjanas arhibīskapijas Riodežaneiro (Brazīlija) seminārists.
"Mana ģimene vienmēr ir bijusi katoliska, tāpēc mamma, māsa un es katru svētdienu apmeklējām Svēto Misi. Bet aptuveni 18 gadu vecumā es sāku aktīvāk darboties draudzē, palīdzot rekolekcijās un formācijās, tad kā katehists, un drīz vien priesteris mani aicināja palīdzēt liturģiskajās svinībās kā akolītu. Taču tajā laikā es pat neļautu sev domāt par priestera aicinājumu.
Mani pamodināja Dieva aicinājums uz mani, kad uzzināju par pāvesta Benedikta XVI atkāpšanos no amata, kas, kā sakritība, notika manā dzimšanas dienā. Tāpat kā vairums katoļu, kurus satiku, arī es izjutu nedrošību, taču man nācās nolikt malā savas raizes, lai palīdzētu tiem, kuri jutās pazuduši, uzzinot šīs ziņas. Un tā notika, ka es pirmo reizi nodomāju par priesterību kā par veidu, kā pastāvīgi palīdzēt Baznīcai un Dieva tautai, kā toreiz jutos spiests to darīt.
Tad es sāku savu aicinājuma ceļu un 2014. gadā iestājos propedeitiskajā seminārā, nākamajā gadā iestājos Sanhosē seminārā Riodežaneiro. Tur es studēju filozofiju, un pēdējā gadā šajā formācijas posmā kardināls, palīgbīskapi un semināra formatori uzaicināja mani turpināt formāciju Spānijā, Bidasoa pilsētā.
Sākumā tas bija grūts lēmums, jo manā dzīves plānā nekad nebija iecerēts dzīvot ārpus savas pilsētas, bet, paļaujoties uz to, ko Kristus man bija sagatavojis, es ierados Pamplonā. Un, tiklīdz es ierados, es pārliecinājos, ka tas bija pareizs lēmums. Pirmās dienas rītā, kad vēl tikai iepazinu šo vietu un cilvēkus, direktors mani iepazīstināja un uzrunāja:
- Kā es varu jūs saukt?
- Rafaels Brazīlija. - Es atbildēju. Un viņš turpināja:
- Nē. Tas ir tavs vārds. Es gribu zināt, kā jūs sauc mājās, jūsu ģimenē...
- Ak jā, "Rafa".
- Laipni lūdzam, Rafa. Es tevi tā saukšu, jo arī mēs šeit esam ģimene. Jūs esat mājās.
Un tā ir liela taisnība, ka lielākā daļa semināristu un formatoru mani sauc par Rafu.
Jā, es esmu mājās."
