Rikardo Daniels Kvevedo Kontrerass (Ricardo Daniel Quevedo Contreras) ir seminārists no El Vigijas - San Karlosa de Zulia diecēzes Venecuēlā. Viņš ir jaunākais no trim brāļiem katoļu ģimenē.
Esmu zinātņu bakalaurs, absolvējis Liceo Bolivariano Dr. Alberto Adriani de El Vigía, Mérida-Venezuēlas štatā.
2013. gada Lielās nedēļas laikā, kad gaidīju, kad iestāsos universitātē, lai studētu jurisprudenci, sajutu Tā Kunga aicinājumu.
Viss sākās Palmu svētdienā, kas sakrita ar manas mātes dzimšanas dienu. Pēc Komūnijas, pateicības dienas laikā, es varēju rast atbildes uz daudziem jautājumiem, kas man bija radušies kopš bērnības. Visu Lielās nedēļas dienu laikā es apmeklēju svinības, bet man jāizceļ Kristības Mise.
Pirms mises sākuma pie manis pienāca kāda sieviete (kuru es nekad vairs neredzēju), lai pateiktu, ka semināristi tiek aicināti gatavoties, jo tūlīt sāksies mise. Es atbildēju, ka neesmu seminārists, bet viņa uzstāja.
To, kas notika pēc tam, parasti var apkopot divos teikumos. Pravieša Jeremijas: "Tas Kungs man sacīja: Pirms Es tevi veidoju dzemdē, Es tevi izredzēju, pirms tu iznāci no miesām, Es tevi iesvētīju un iecēlu par pravieti tautām. Es sacīju: -Ak, mans Kungs, redzi, es nevaru runāt, jo esmu vēl bērns. Tas Kungs man sacīja: "Nesaki, ka esi bērns; kur vien Es tevi sūtīšu, tu iesi; ko vien Es tev pavēlēšu, tu runā. Nebīsties no tiem, jo Es esmu ar tevi, lai tevi izglābtu. -Tā Kunga orākuls-(Jer 1:4-7) un svētā Augustīna, Hippo bīskapa: "..." (Jer 1:4-7) un svētā Augustīna, svētā Hippo bīskapa: "...".Vēlu es tevi mīlēju, skaistums tik vecs un tik jauns, vēlu es tevi mīlēju! un tu biji manī, un es biju ārpusē, un tā es tevi meklēju no ārpuses....".
Pirmais, ko es darīju, bija pārrunāt šo jautājumu ar savu draudzes priesteri, donu Germanu, kurš bija ļoti priecīgs par mani un ieteica man "uz laiku" būt Altāra kalpotājam, kamēr es piedalīšos aicinājumu rekolekcijās.
Mans pārsteigums bija tas, ka jau pēc diviem mēnešiem man paziņoja, ka augustā būs uzņemšanas kurss uz semināru, un es par to nebiju pastāstījis savai ģimenei, bet, kad es viņiem to pateicu, tas bija liels prieks visiem, īpaši tēvam, kuram bija seminārista brālis (Romulo), kurš nomira no leikēmijas, kad viņam bija palikuši tikai daži mēneši līdz studiju beigām.
2013. gada 29. septembrī es iestājos San Buenaventuras seminārā, kur man bija lieliska kopienas pieredze. Šajā seminārā pēc tam pabeidzu 1. un 2. kursu filozofijā. Interesanti, ka tieši tajā gadā, kad es sāku savu formāciju, mana diecēze palika vakanta, un D. Germans, manas draudzes priesteris, uz nedaudz vairāk nekā diviem gadiem pārņēma diecēzes vadību. D. Germans, mans draudzes priesteris, pārņēma diecēzes pārvaldi uz nedaudz vairāk nekā diviem gadiem.
2015. gada martā Svētais tēvs Francisks iecēla manu bijušo rektoru Huanu de Diosu par El Vigijas - San Karlosa del Zulia diecēzes bīskapu. Viņa bīskapa konsekrācija notika 2015. gada 4. jūlijā manā draudzē, Dievmātes nemitīgās palīdzības katedrālē. Mises noslēgumā viņš man teica, ka vēlas, lai es vienu gadu strādātu kopā ar viņu Kūrijā un palīdzētu viņam liturģijas komisijā, kas man bija prieks, bet vienlaikus arī liels pienākums.
Kad "pastorālais gads" bija beidzies, viņš man pateica savu nodomu, ka man vajadzētu studēt filozofiju trešajā kursā Pilaras Dievmātes seminārā, un tā tas arī notika. Pēc pāris mēnešiem viņš man paziņoja, ka seminārā mācīsies tikai vienu gadu, jo bija iecerējis mani sūtīt studēt uz Madrides semināru.
Saskaroties ar šo ziņu, es sāku kārtot dokumentus pases saņemšanai, kas Venecuēlā kļūst aizvien sarežģītāka. Es runāju par 2018. gada janvāri. Jūlijā viņš man paziņoja, ka Madridē tas vairs nav iespējams un ka man jāturpina mācības seminārā "līdz turpmākam paziņojumam".
Joprojām nekas par pasi, lai gan divas reizes devos uz centrālo biroju Karakasā un nesaņēmu nekādu atbildi (bija iespējams sazināties ar "kontaktpersonām" vai aģentiem, kuri iekasēja līdz 2000 dolāru, bet man nebija nevienas no šīm iespējām). Novembrī monsinjors Huans de Dioss man atsūtīja dokumentus, kas man bija jānosūta, lai pieteiktos uzņemšanai Navares Universitātē.
2019. gada 17. maijā atnāca mape ar visiem universitātes dokumentiem, un es paliku bez pases. Es uzticēju situāciju svētīgajai Gvadalupei Ortizai un gaidīju pāris nedēļas. Es izgāju no semināra, lai Karakasā nokārtotu nepieciešamās formalitātes, bet nekur neredzēju gaismu.
Kad viss šķita zaudēts, bez naudas un bez "kontakta" identifikācijas aģentūras galvenajā mītnē, kāds pie manis pienāca un teica, lai es viņam sekoju. Mēs iegājām telpā, kur gāja tikai augstas valsts amatpersonas, un pēkšņi es nonācu pie ierēdņa, kurš man teica, pēc divām dienām jums būs pase, un tā arī bija. Man bija jāsamaksā juridiskā nodeva, un pēc 48 stundām man bija pase.
Viss ir bijusi svētība. Jāatzīst, ka jau kopš formācijas sākuma (2013. gadā) man bija sapnis doties uz Navares Universitāti, bet es to uzskatīju par tālu ceļu, jo manā diecēzē nav pieņemts sūtīt semināristus studēt ārpus valsts, patiesībā es esmu pirmais.
Atvadas no mājām bija mazliet smagas, ar asarām un daudzām jauktām sajūtām, bet es joprojām atrodu mieru pāvesta Benedikta XVI 2005. gada 19. aprīļa vārdos: "......Kungs, kāpēc Tu to no manis prasi un ko Tu no manis prasi? Tā ir smaga nasta, ko Tu uzliek uz maniem pleciem, bet, ja Tu mani lūdz, es nolaidīšu savus tīklus pēc Tava vārda, būdams pārliecināts, ka Tu mani vadīsi pat ar visām manām vājībām.".
Un, kā viņš pats teica savā pēdējā tiesas sēdē: "...Mīlēt Baznīcu nozīmē arī drosmi pieņemt grūtus un sāpīgus lēmumus, vienmēr domājot par Baznīcas labumu, nevis savām interesēm." (27/II/2013).
Tāpēc vienmēr atceros sava draudzes priestera atvadu vārdus lidostā: "Neaizmirsti Ričardu, no kurienes esi nācis, lai tu varētu labi mācīties un pēc tam labāk kalpot".
