Rosembergs Augusto Franko Barrera (Rosemberg Augusto Franco Barrera) ir seminārists no Santa Rosa de Lima diecēzes Gvatemalā.
"Ir pagājuši pieci gadi, kopš es iestājos seminārā savā valstī, un es ļoti labi atceros, ka pirms iestāšanās es pārdzīvoju daudzu šaubu laiku. Es strādāju skolā par sākumskolas skolotāju, taču nekad nepārstāju iet uz Misi un apmeklēt jauniešu grupu. Kādu dienu, apmeklējot Vissvētāko Sakramentu, es satiku ārā savu veco angļu valodas skolotāju, un viņš bija ļoti pārsteigts, ka es eju uz Baznīcu, nabaga cilvēks, varbūt es biju tik slikti uzvedusies, ka viņam šķita dīvaini, ka es eju pie Jēzus.
Šis skolotājs man jautāja: "Ko tu saki Jēzum lūgšanā?" Es viņam ļoti apmulsusi atbildēju: "Nekā, es nezinu, ko Viņam teikt, es tikai redzu Viņu." Viņš man atbildēja: "Jēzu, saki Viņam, palīdzi man vēl vairāk iemīlēt Tevi!" Un viņš man atbildēja: "Jēzu, palīdzi man iemīlēt Tevi!" Es Viņam atbildēju: "Nekā! Kopš tās dienas mana lūgšana vienmēr sākas un beidzas šādi. Tas man palīdzēja skaidrāk sadzirdēt Dieva aicinājumu.
Pagāja laiks, un es ar Facebook starpniecību uzrakstīju savam draudzes priesterim par to, ko es sāku just un skaidri neredzēju, un tā radās pavadījums manam aicinājumam, jau kopš bērnības es skaidri jutu šo aicinājumu, es pat spēlēju Mises celebrēšanu, bet domāju, ka tā ir bērna ilūzija, taču Kungs man bija visu sagatavojis.
2015. gadā es iestājos Nacionālajā Augstākajā Debesīs uzņemšanas seminārā, kur sāku savu formāciju. Jāsaka, ka esmu ļoti pateicīgs savai mātei, jo viņa bija tā, kas mani jau no mazotnes tuvināja Dievam. Viņā es redzēju un vienmēr redzēšu lielo mīlestību, ko Dievs man dāvā, jo viņa vienmēr ir sevi ziedojusi Viņam. Atceros pirmo žēlastību, ko Dievs man dāvāja, kad mācījos seminārā, ka mans tēvs spēja mīlēt katoļu ticību un Vissvētāko Mariju.
2018. gadā es pabeidzu filozofijas studijas, un tieši šajā gadā mans bīskaps mani uzaicināja studēt Navares Universitātē un mācīties CIE Bidasoa. Nenoliedzu, ka sākumā mani ļoti biedēja doma pamest savu ģimeni un valsti, kas lika domāt, ka labāk būtu atteikt, taču šajā uzaicinājumā saskatīju Dieva aicinājumu vairāk uzticēties Viņa un mazāk maniem plāniem, tāpēc es savam bīskapam piekritu.
Evaņģēlijs saka: "Kam daudz dots, tam daudz prasīts", un ar šādu pārliecību es atnācu, bet galvenokārt manā sirdī vienmēr ir bijušas lielas ilgas pēc svētuma. Protams, es neesmu svētais, man vēl ir tāls ceļš ejams, bet šeit, mājās, Bidasoā, mums vienmēr tiek atgādināts, ka ir iespējams kļūt par svēto arī no parastā. Esot šeit, es jūtos ļoti mīlēta. Es redzu Baznīcas bagātību, kas atspoguļojas manu brāļu sejās, es redzu Baznīcas universālumu un labvēļu atbalstā redzu svētās Dieva tautas mīlestību un labdarību, tas mani motivē turpināt dāsnāk atbildēt Kungam".
