Rovens Ērls Danao de la Krūzs (Roven Earl Danao de la Cruz) ir seminārists no Masbates diecēzes Filipīnās.
"Mana ģimene un radinieki ir katoļi, tāpēc viņi dalījās ar mani kristīgajā ticībā. Kad vecāki mani aizsūtīja mācīties uz katoļu skolu mūsu apkaimē, šī ticības sēkla izauga. Šajā vidē es pamazām sāku atklāt savu priestera aicinājumu. Skaidri atceros to brīdi, kad pirmo reizi mūžā sev pateicu, ka vēlos kļūt par priesteri. Man bija astoņi gadi, un tas notika mūsu skolas ikmēneša Svētajā Misē, kad mani ļoti ietekmēja priestera dzīve. Tā kā es vienmēr ļoti kavēju uz Misi un krēsli jau bija aizņemti, es piecēlos. Taču mani sarūgtināja tas, ka es ierados agrāk par priesteri. Tad sākās Mise, un, man par pārsteigumu, es redzēju, ka priesteris var apsēsties, lai gan viņš bija ieradies daudz vēlāk par mani. Pēc Mises es piegāju pie savas skolotājas, lai par to pajautātu. Viņa jokojot man teica, ka man ir jābūt tādam pašam kā viņš, lai es varētu apsēsties. Tā es tajā brīdī nolēmu, ka vēlos būt priesteris: tikai tāpēc, lai es varētu apsēsties, kad kavēšos.
Pēc četriem gadiem, pateicoties dievišķajai providencei, šis virspusējais iemesls ir nobriedis. Kad pabeidzu pamatskolu, es runāju ar vecākiem, lai pateiktu, ka vēlos iestāties seminārā. Pirmā reakcija bija ļoti negatīva. Tāpēc es lūdzu To Kungu, lai Viņš dod man signāls Es viņam jautāju, ka, ja viņš ļaus man iestāties seminārā, es to uzskatīšu par drošu zīmi, ka esmu par priesteri. Es viņam jautāju, ka, ja viņš man ļaus iestāties seminārā, es to uzskatīšu par drošu zīmi, ka esmu priesterībai. Pēc dažām nedēļām šī lūgšana tika piepildīta: mani vecāki atļāva man iestāties mazajā seminārā. Mazajā seminārā es iestājos 12 gadu vecumā, un tur man sākās ilgs izredzētības laiks, kura rezultātā izveidojās labas attiecības ar Dievu un ar brāļiem. Tur man ļoti patika kopienas dzīve.
Tieši mazajā seminārā es pirmo reizi mūžā piedzīvoju, ka esmu ekstraverts, un tas pārvērtās par daudziem labiem draugiem, ar kuriem dalījos savos priekos un bēdās. Atceros brīdi, kad mani klasesbiedri pievienojās kādam mūsu klasesbiedram, kuru par to, ka mēs, spēlējoties stundas laikā, netīšām iemetām skolotājam saburzītu papīru, mūsu audzinātāji sodīja ar nedēļu ilgu sakopšanas darbu. Mēs tā rīkojāmies tāpēc, ka mūsu akcijas ietvaros frāze "Viens par visiem! Un visi par vienu!" vienmēr ir svarīgāka par visiem brālības noteikumiem. Mēs ar prieku izcietuši sodu, jo tas bija laiks, kad varējām risināt smieklīgas sarunas. No šiem zēniem es iemācījos, ka laimīga dzīve ir tāda, kurā vienmēr tiek domāts par cits. Tajā pašā laikā esmu sapratis, ka mans dzīves ceļojums ir domāt par to, ko Dievs no manis prasa - par manu priestera aicinājumu.
Pēc četriem gadiem es turpināju savu formāciju galvenajā seminārā. Šajā laikā bija grūtības, kas lika man apšaubīt sava aicinājuma noteiktību. Tāpēc es izvirzīju šo jautājumu savam formatoram, un šajā sarunā viņš man atgādināja pirmos brīžus, kad es izlēmu kļūt par priesteri. Tad es atcerējos signāls Biju lūdzis pirms iestāšanās seminārā. Pateicoties šim manam audzinātājam, esmu no jauna atklājis sava aicinājuma diženumu, un tāpēc palieku seminārā ar pārliecību, ka Dievs vienmēr ir uzticīgs savam solījumam.
