Mans vārds ir Džonatans Daniels Mendoza Martiness no Granadas diecēzes Nikaragvā.
"Bērnībā viņam vienmēr bija vēlme kļūt par priesteri, jo viņu īpaši interesēja Euharistijas liturģija. Pēc šī nemiera viņš 2016. gadā iestājās Granadas diecēzes Mazajā seminārā.
Sākumā vecāku viedoklis nebija pārāk vienprātīgs, jo viņi teica, lai studēju kaut ko citu un lai man ir profesija, kas dod ienākumus. Tomēr es domāju citādi par to, ka jāiet un jāizmēģina, kas ir seminārs.
Pēc kāda laika es tomēr paliku, un es devos uz lielāko semināru. Kamēr es tur biju, man piedāvāja iespēju turpināt studijas ārpus valsts. Vēl viens lēmums, kas manai mātei nepatika, lai gan viņa mani atbalstīja. Tagad es izbaudu šo lielisko pieredzi, iespēja būt kopā ar cilvēkiem no dažādām kultūrām vienlaikus ir gan šokējoša, gan izaicinoša. Tas ir tāpēc, ka starp daudzām atšķirīgām kultūrām un izcelsmēm tas ir vingrinājums saprašanā. Tajā pašā laikā tas ir bagātinājums, jo to, ko es varu dot, arī viņi dod man. Tāpēc ir svarīgi novērtēt un vienlaikus apzināties, ka katram stāstam ir kaut kas atšķirīgs, bet vienlaikus arī kaut kas kopīgs, kas ļauj bagātināt pieredzi. Galvenokārt tāpēc, ka tas kalpo mums ne tikai šajos brīžos, kad mēs veidojamies, bet arī visu atlikušo dzīvi. Tā ir pieredze, kas iezīmē visu mūsu dzīvi, un tas liek mums saskarties ar daudzām realitātēm, kuras pasaulei ir nepieciešams nostiprināt. Šī iemesla dēļ mēs, kas esam šeit, esam liels izaicinājums pasaulei un galu galā arī Baznīcai.
Trīs gadus vēlāk, 2019. gadā, mani formatori man piezvanīja un teica, ka ir iespēja pabeigt formācijas studijas Bidasoa seminārā un Navarras Universitātē, uz ko es atbildēju, ka es to vēlētos.
No šī brīža es sāku jaunu pieredzi, sākot ar iekāpšanu lidmašīnā, jo savā valstī es ceļoju tikai ar autobusu, un beidzot ar iepazīšanos ar citu valsti ārpus sava kontinenta un ar daudziem cilvēkiem no visiem kontinentiem, iepazīstot viņu dzīves, priekus un grūtības...".
