"Es esmu Simons Džons Njanda, Navares Universitātes teoloģijas ceturtā kursa seminārists, nāku no Tanzānijas Mvanzas arhidiecēzes, dzīvoju un saņemu formāciju Bidasoa.

Manam aicinājumam ir interesanta vēsture. Kad es biju bērns, mans tēvs bija ļoti cieši saistīts ar politiku un bija ļoti tuvs tolaik ietekmīgākajam politiķim manā apgabalā, tā sauktajam bifeļam Samambam. Reiz es pajautāju tēvam, kāpēc viņš neprasa nevienu politisku amatu... un viņš man atbildēja, ka tas tāpēc, ka bērnībā maz mācījies, un uzstāja, ka man ir cītīgi jāmācās, lai kļūtu par izcilu politiķi.

Patiesībā par politiku esmu interesējies visu mūžu, skolā man diezgan labi veicās, jo īpaši aizstāvot dažus savus klasesbiedrus, kuri sacentās par amatiem skolā..... Mans tēvs, redzot, ka man skolā veicās diezgan labi, nolēma mani sūtīt uz katoļu skolu Bundas diecēzē, kur es mācījos četrus gadus.

Bet viņi deva labu izglītību baznīcā, tāpēc tēvs mani tur bija aizsūtījis. Mani draugi bija politiķu bērni, jo vienas sugas putni lido kopā; mēs sapņojām, ka nākotnē būsim lieli politiķi... cik mums bija jautri.

Manu vecmāmiņu kristīja priesteris, kuru ļaudis sauca par labo, pašreizējais Musomas diecēzes bīskaps Musonganzila. 2006. gadā man bija deviņi gadi. Kopā ar vecmāmiņu tika kristīta arī mana māte un daudzas citas sievietes, kuras uzrunāja labais draudzes priesteris. Nākamajā gadā arī mēs (bērni) lūdzāmies kristīties, un 2007. gadā mēs kopā ar jaunākajiem brāļiem un māsām un brālēniem tikām kristīti. Mans tēvs nevēlējās kristīties, jo viņu skandināja dažu mūsu (protestantu) brāļu sliktais piemērs, kuri nestrādāja un veltīja sevi tikai reliģijai, tādējādi dzīvojot nedaudz bezjēdzīgu dzīvi.

Taču priestera tēls man šķita pārsteidzošs un lika aizdomāties, vai tas varētu būt kāds, kas līdzīgs arī man. Es par to jautāju draugiem un priesteriem, un viņi teica, ka jā. Tā es sāku nopietnāk apsvērt savu aicinājumu, pamazām, vispirms runājot ar tēvu, kurš to nepieņēma, jo tas nebija tas, ko viņš no manis gaidīja.

Pēc tam es to izskaidroju savam draudzes priesterim, vēlāk diecēzes aicinājumu vadītājam un visbeidzot bīskapam..... Paldies Dievam, es iestājos seminārā, un mans tēvs to pieņēma ar prieku tajās dienās.

Esmu ļoti pateicīgs visiem tiem, kas dažādos veidos atbalsta mūs kā priesterus, jo Dievs rūpējas par mums viņos un kopā ar viņiem..... Kāds prieks ir kalpot saviem brāļiem un māsām, kamēr dzīvojam! Atalgojums debesīs ir milzīgs. Es lūdzos par jums. Pateicos jums. ????????