DONĒT TAGAD

Esmu redzējis, ka manā diecēzē ir vajadzīgs priesteris. Esmu redzējis cilvēku slāpes pēc Dieva, kas gan es esmu, lai teiktu NĒ Dieva aicinājumam būt par Viņa instrumentu?

Vārds un uzvārds: Mon Carmelo Fidel Marcaida
Vecums: 25 gadi
Situācija: Seminārs
Izcelsme: Masbate, Filipīnas
Pētījums: Studē teoloģiju Bidasoa starptautiskajā seminārā Pamplonā.

Savā lūgšanā es sacīju Kungam: "Kungs, paskaidro man to visu. Es esmu ļoti jauna, nezinu, ko darīt. Es jutu Tavu aicinājumu, palīdzi man tam atsaukties."

Mon Carmelo Marcaida ir seminārists no Masbates diecēzes Filipīnās. Viņš nāk no katoļu ģimenes, kas vienmēr apmeklēja dievkalpojumu, katru svētdienu lūdza Rožukroni un svinēja svētdienas vārdu. 

"Es iestājos mazajā seminārā uzreiz pēc pamatskolas, kad man bija 12 gadi.

Patiesība ir tāda, ka man iepriekš nebija ne jausmas par semināru. Es nezināju, kas ir seminārs, līdz no savas draudzes mācītāja dzirdēju paziņojumu, ka būs eksāmens tiem, kas vēlas iestāties mazajā seminārā, un ka diecēze meklē jaunos puišus, kuri vēlas kļūt par priesteriem.

Es sāku jautāt vecākiem, vai es varētu kārtot eksāmenu, lai iestātos seminārā. Tas bija īsts pārsteigums maniem vecākiem, jo viņi nekad nebija iedomājušies, ka es varētu iestāties seminārā.

Es iestājos seminārā bez aicinājuma kļūt par priesteri. Man tas nebija ļoti skaidrs, es domāju, ka vienkārši gribēju redzēt dzīvi seminārā, vienkārši no ziņkārības.

Savukārt maniem biedriem bija skaidrs: viņi gribēja būt priesteri. Es nezināju, ko darīt.

Seminārā man bija grūti. Man bija 12 gadi, es nezināju, kā izmazgāt drēbes, sakopt istabu vai ieklāt gultu. Es ar prieku atskatos uz šiem četriem gadiem, ko pavadīju mazajā seminārā.

Es iemācījos daudz ko, un tur atklāju savu aicinājumu uz priesterību. Es atklāju, ka Dievs mani aicina kļūt par priesteri.

Man bija 15 gadi, kad sajutu Tā Kunga aicinājumu. Es biju ļoti jauns. Man bija ļoti bail. Es nezināju, kā atbildēt uz šo aicinājumu uz priesterību. Tāpēc savā lūgšanā es sacīju Tam Kungam: "Kungs, paskaidro man to visu, paskaidro man to visu. Es esmu ļoti jauns, nezinu, ko darīt. Bet es jutu Tavu aicinājumu, palīdzi man tam atsaukties." 

Pēc mazā semināra es nolēmu turpināt.

Filozofijas studijas bija vieni no labākajiem gadiem manā dzīvē. Mans aicinājums uz priesterību sāka augt. Es sāku saprast Tā Kunga aicinājumu.

Es lieliski atceros to dienu, kad es pateicu "jā" Kungam.

Kādu vasaru mans rektors mani aizsūtīja uz salu, ļoti nomaļu, bez elektrības, bez nekā. Man bija ļoti grūti, jo esmu no lielas pilsētas un nebiju pieradusi dzīvot bez elektrības. Rektors mani tur sūtīja, lai es būtu kopā ar cilvēkiem, lai lūgtos, pavadītu viņus, veiktu katehēzes, vadītu katehēzes stundas jauniešiem un vecākiem un, pats galvenais, svinētu misi. Ciematā, kur es biju, mises tiek svinētas tikai reizi divos mēnešos. 

Tajā salā es teicu "jā" Kungam. Esmu redzējis, ka manā diecēzē ir vajadzīgs priesteris. Esmu redzējis cilvēku slāpes pēc sakramentiem. Un kas gan es esmu, lai teiktu NĒ šim lielajam Dieva aicinājumam būt par Viņa instrumentu, lai sniegtu sakramentus visām tautām.

Pēc šīs pieredzes man bija skaidrs, ka es būšu priesteris. Es atgriezos mājās ļoti laimīgs."