Fredijs Relators Delatado juniors ir Kabankalanas diecēzes priesteris Filipīnās. Viņš nāk no daudzbērnu ģimenes: viņš ir vidējais no divpadsmit bērniem, astoņiem zēniem un četrām meitenēm.
"Mana aicinājuma stāsts ir ļoti vienkāršs, bet es ticēju, ka tieši manā vienkāršībā Dievs mani dara lielu un neparastu Viņa acīs.
Mana vēlme kļūt par priesteri radās, kad man bija deviņi gadi. Toreiz es redzēju mūsu draudzes priesteri, kurš mums deva saldumus. Katru reizi, kad viņš brauca cauri mūsu ciematam, viņš uz brīdi apstājās, pēc tam mūs sveicināja un izdalīja vienu pēc otras saldumus, kas viņam bija. Pēc šīs pieredzes es sev teicu: kādu dienu es gribu kļūt par priesteri un arī es dāvināšu bērniem konfektes. Tas bija ļoti jautri, bet tā ir taisnība.
Kad mācījos vidusskolā, man bija tikai viena draudzene. Reiz, kad mēs sarunājāmies, viņa man teica, ka tas, kā es ar viņu runāju, ir kā priesteris. Bet es viņai izsmējos. Mums bija ļoti labas un veselīgas attiecības divus gadus. Es biju domājis, ka viņa būs mana uz visiem laikiem, bet Dievs mani veda uz citu ceļu.
Pirms iestāšanās seminārā es mācījos vidusskolā vienā no pilsētas skolām. Tur es iesaistījos studentu kalpošanā, jo tā bija katoļu skolas iestāde. Mūsu galvenais uzdevums šajā kalpošanā bija gatavoties visiem reliģiskajiem pasākumiem skolā. Kad mācījos trešajā kursā, mūsu skolā priesteris celebrēja misi. Tā bija daļa no mūsu ikmēneša reliģiskajām aktivitātēm skolā. Pirms pēdējās svētības priesteris paziņoja, ka tiem, kuri vēlas kļūt par priesteriem, nākamajā sestdienā būs iestājpārbaudījums.
Pēc dievkalpojuma mūsu ticības skolotājs man teica, lai mēģinu kārtot iestājeksāmenus uz priesterību. Bet es viņam teicu, ka varbūt nākamreiz. Viņš man teica nē, lai mēģinu to izdarīt. Viņš man teica, ka, ja tāda būs Dieva griba, tad Viņš man to dos. Tā mans skolotājs mani pārliecināja, lai es kārtoju iestājpārbaudījumu. Ar Dieva žēlastību es to nokārtoju kopā ar interviju. Tajā laikā es nezinu, ko es jutu. Man bija nedroša sajūta. Bet man bija pārdomas, ka varbūt Dievs izmanto citus cilvēkus, lai virzītu citu nākotni.
Vienu mēnesi es nevarēju labi gulēt, jo man prātā vispirms ir jāpabeidz mācības universitātē. Domājot arī par to, ka man ir mana draudzene. Mana ģimene vēlējās, lai es kādu dienu kļūtu par skolotāju.
Tāpēc es aizgāju pie priestera, kas atbild par mūsu skolu. Es viņam pastāstīju par savu situāciju. Pēc četru stundu ilgas sarunas viņš man teica: "Ļaujiet Dievam runāt ar jums lūgšanā un dodiet laiku, lai izšķirtos. Tā es darīju, es pavadīju daudz laika, lai lūgtos baznīcā.
Es savā lūgšanā sacīju: "Dievs, ja Tu patiešām vēlies, lai es kļūtu par priesteri, lūdzu, ļauj man dzirdēt Tavu balsi tieši tagad." Viņš bija tik ambiciozs un prasīgs. Skumji teikt, ka nekas nenotika.
Bet viena lieta, ko es pamanīju šajos lūgšanas un pārdomu brīžos, bija tā, ka man prātā bija tēls, kā priesteris dod bērniem konfektes. Pēkšņi man ienāca prātā, ka tieši tad es sāku vēlēties kļūt par priesteri. Dievs mani atveda atpakaļ atmiņās, kur man bija sajūta, ka vēlos kļūt par priesteri. Tagad es sev teicu, ka varbūt tā ir Dieva atbilde man. Viņš mani uzrunāja caur manām dzīves atmiņām.
Pēc šīs pieredzes es jutos drosmīgāks, lai runātu ar vecākiem un arī ar savu draudzeni. Man bija ļoti grūti kādu laiku atlaist un distancēties no savas mīlestības, ģimenes un draugiem. Bet, paldies Dievam, viņi mani saprata un ļāva man iestāties seminārā.
Mana dzīve seminārā piedzīvoja kāpumus un kritumus. Es sastapos ar daudzām problēmām un grūtībām.
Atceros, kad es biju teoloģijas otrajā kursā, kad nomira mans tēvs, es gandrīz gribēju padoties, bet dziļi sirdī zināju, ka Dievs parūpēsies par mani un manu ģimeni. Arī Filipīnās, it īpaši mūsu diecēzē, pirms kļūšanas par priesteri ir piecus gadus jāmācās filozofija un pēc tam piecus gadus teoloģija. Pat tad, ja tu jau esi profesionālis, mums ir pienākums tevi laist cauri desmit gadu semināra formācijai. Pēc desmit semināra formācijas gadiem mums ir viens vai divi gadi pastorālā darba dažādās mūsu diecēzes draudzēs. Tā bija ļoti smaga un ilga formācija, bet, paldies Dievam, tā mani nekad nepameta.
Pēc vienpadsmit ar pusi gadu ilga semināra un pastorālās formācijas, 2015. gada 8. decembrī mani iesvētīja par diakonu, bet 2016. gada 27. jūnijā - par priesteri.
Pirmos divus priesterības gadus pavadīju kā draudzes priestera palīgs netālu no mūsu ciemata un kapelāns vienā no mūsu skolām, kas arī atradās mūsu ciematā. Trešo priesterības gadu pavadīju citā diecēzē, netālu no mūsu diecēzes, kā izīrēts priesteris.
Ceturtajā priesterības gadā mans bīskaps mani nosūtīja uz šejieni, lai studētu filozofiju Navarras Universitātē Pamplonā. Tas ir, lai sagatavotos maniem mācītāja vai semināra formācijas pienākumiem. Man ir nepieciešams vēl viens gads, lai pabeigtu savu grādu, un pēc tam es atgriezīšos mūsu diecēzē Filipīnās, lai turpinātu savu misiju".
Kad es mācījos teoloģiju otrajā kursā un nomira mans tēvs, es gandrīz gribēju padoties, bet dziļi sirdī zināju, ka Dievs parūpēsies par mani un manu ģimeni.
"Pateicoties jūsu lūgšanām, es virzos uz priekšu, lai kļūtu par otru Kristu. Tāpat kā jūs palīdzat garīgi, jūs palīdzat arī materiāli, jo tas nebūtu iespējams bez cilvēkiem ar dāsnām sirdīm, kuri domā par Baznīcas nākotni. Tādēļ es jums bez ierunām pateicos par jūsu kalpošanas, sadarbības un pieejamības harizmu.
Lai Dievs svētī jūsu darbu Baznīcā, lai tas būtu auglīgs, un lai Dievs svētī jūsu personīgo darbu. Jo tas ir iemesls, no kura pasaulē radīsies vairāk dāsnuma izpausmju, vairāk priesteru Baznīcā un vairāk cilvēku, kas būs veltīti jūsu piemēram. Es jūs iesaku mūsu Mātei Jaunavai Marijai, Dieva Tēva meitai, Dieva Dēla Mātei un Dieva Svētā Gara laulātajai.
Atbalstīt aicinājumu jebkurā pasaules vietā
A pilna stipendija 18 000 eiro apmērā ir summa, kas nepieciešama, lai kandidāts varētu vienu gadu dzīvot un studēt universitātēs Romā vai Pamplonā. Visnabadzīgākās diecēzes pasaulē pieprasa kandidātiem pilnu stipendiju. Daudzos gadījumos diecēze sedz daļu no šīm izmaksām un ir nepieciešama mazāka summa, kas vienmēr tiek norādīta kopā ar kandidātu, kurš piesakās.
Ko ietver pilna stipendija?
Vairāk nekā 800 bīskapu no visiem pieciem kontinentiem piesakās studiju stipendijām saviem kandidātiem. Pateicoties tādiem labdariem kā jūs, CARF apmierina lielāko daļu lūgumu, taču vajadzības pieaug, un mēs vēlamies, lai visi lūgumi tiktu apmierināti.
Grafikā parādīts pilnas stipendijas sastāvs.
Ja nebūtu priesteru, nebūtu arī Baznīcas. Neļaujiet zaudēt nevienu aicinājumu līdzekļu trūkuma dēļ.
Margarita, CARF ziedotāja
Lai uzzinātu vairāk, lūdzu, sazinieties ar [email protected]
Bankas pārskaitījumi uz CaixaBank
ES39 - 2100 - 1433 - 8602 - 0017 - 4788
