Es esmu Blaise Olok Njama Muteck, man ir 35 gadi, un es esmu Bafangas diecēzes priesteris (Kamerūna) pēdējos 4 gadus. Es esmu jaunākais no 6 brāļiem un māsām: 3 zēni un 3 meitenes.
Mana dzīve vienmēr ir pagājusi priecīgā nedrošībā, kas man ir ļāvusi labi izjust, cik svarīga ir Dieva Providence.
Un šī nedrošība sākās ļoti agri manā dzīvē: nākamajā dienā pēc manas dzimšanas tēvs zaudēja darbu, taču šī neveiksmīgā situācija netraucēja man iet uz skolu, jo es nāku no ļoti nabadzīgām ģimenēm. ģimene, kas sakņojas katoļu ticībā kurš nekad nav pārstājis mani mudināt iegūt labu izglītību.
Bērnībā, mācoties pamatskolā, es saņēmu kristīgās iesvētības sakramentus, kas ļāva man praktizēt savu ticību Tombeles Dievmātes Labā Padoma draudzē kā... korists jau vairāk nekā 5 gadus. Šajā laikā es sajutu aicinājumu kļūt par priesteri, kas laika gaitā kļuva arvien skaidrāks.
Pēc pamatskolas tētis man jautāja, par ko es vēlos kļūt dzīvē. Es atbildēju: lai kļūtu par priesteri. Es nezinu, vai viņam patika mana atbilde, jo viņš mani uzreiz aizsūtīja gulēt.
Pēc divām nedēļām viņš man uzdeva to pašu jautājumu, un mana atbilde bija tāda pati. Beidzot viņš mani pierakstīja uz Petit Séminaire Saint Michel Melongā, kur es varēju mācīties gadu, neskatoties uz tēva niecīgo pensiju.
Pēc gada mani izslēdza no semināra, jo nemaksāju mācību maksu. Pēc diviem gadiem nomira mans tēvs, un viss kļuva vēl sarežģītāk, jo neviens nevarēja parūpēties par manu izglītību.
Mana dzīve vienmēr ir pagājusi priecīgā nedrošībā, kas man ir ļāvusi labi izjust, cik svarīga ir Dieva Providence.
Blaise Olok Njama Muteck ir 35 gadus vecs priesteris no Bafangas (Kamerūna) diecēzes. Pēc mācībām viņš tika ordinēts par diakonu un iecelts par vikāru Svētā Pāvila de Nkondjoka draudzē (pilsētas nomalē), kur papildus dzeramā ūdens trūkumam un nestabilai elektrībai viņš atkal, un šoreiz jau kā priesteris, nonāca priecīgā nedrošībā.
"Acīmredzot tā bija grūta pieredze, taču tā joprojām bija skaista un bagāta. Šajā ciematā es pavadīju divus gadus, un 2016. gada 30. janvārī tur mani iesvētīja par priesteri," viņš stāsta.
Taču Providence mums palīdzēja un padarīja visu vieglāku, jo mana vecākā māsa, pirmā meita no ģimenetika pieņemta darbā bankā: viņa bija tāpēc viņa, kas upurēja pietiekami daudz, lai es varētu pabeigt savas studijas. vispirms Mazajā seminārā un pēc tam "Pāvila VI" Lielajā seminārā Dualā.
Pēc manas apmācības, Mani ordinēja par diakonu un iecēla par vikāru Svētā Pāvila draudzē Nkondjokā. (pilsētas nomalē), kur papildus dzeramā ūdens trūkumam un nestabilai elektrībai es atkal, šoreiz kā priesteris, nonācu priecīgajā nedrošībā, par kuru jau biju runājis.
Acīmredzot tā bija grūta pieredze, taču tā joprojām bija skaista un bagāta. Es šajā ciematā pavadīju divus gadus un pats tur braucu. ordinēts par priesteri, 2016. gada 30. janvāris. Nākamajā gadā bīskaps man uzticēja jaunu amatu: Bafangas angliski runājošās draudzes mācītāja un Sv.Pāvila koledžas direktora, kā arī Sv.Pāvila un Sv.Marijas skolu kapelāna pienākumus.
Ir svarīgi zināt, ka manā valstī nedrošība ir izteikta arī papildus vietējām valodām ir divas oficiālās valodas - franču un angļu. Tāpēc mums visiem ir jāprot runāt vairākās valodās.
Tā es šajā amatā nostrādāju trīs gadus, līdz mans bīskaps nolēma mani sūtīt studēt uz Romu.
Mūsu diecēze ir ļoti jauna, nabadzīga (tikai astoņus gadus veca) un lauku. Tās iedzīvotāji ir zemnieki, kas nodarbojas ar mazapjoma lauksaimniecību.. Taču mans bīskaps ir ļoti harizmātisks un vizionārs, tāpēc viņš vēlas izveidot struktūras, kas dotu diecēzei zināmu autonomiju tās attīstībai.
Tāpēc jau trīs gadus viņš ir nodibinājis Katoļu universitāti "Sv.Jāņa Pāvila II", jo viņš vēlas vadīt mūsu diecēzes jauniešus no bērnudārza līdz pat universitātei. dot viņiem priesterus, kas varētu būt viņu skolotāji, lai saglabātu katolicismu, kurš ir uz izmiršanas robežas sekularizācijas dēļ, kas ir pilnā sparā.
Un tas ir vēl viens izaicinājums: nabadzīgā, sekularizētā valstī un līdz ar sekularizācijas parādīšanos koronavīruss kā bija iespējams domāt par došanos uz Romu un kas būtu gatavs mums palīdzēt šajā uzdevumā?
"Manā diecēzē priesteri ir uz izmiršanas robežas sekularizācijas dēļ, kas ir pilnā sparā."
Pateicoties CARF stipendijai, Blaise var studēt komunikāciju Pontifikālajā Svētā Krusta universitātē Romā. Viņa bīskapa sūtījuma mērķis ir iegūt labu izglītību, lai spētu vadīt citus jauniešus, veicināt aicinājumu uz priesterību un labi izplatīt Evaņģēliju.
"Katoļticība manā valstī ir uz izmiršanas robežas sekularizācijas dēļ, kas ir pilnā sparā," viņš saka.
Providences atbilde arī šajā gadījumā nebija ilga: CARF, Centro Academico Romano fonds, piešķīra man stipendiju. studiju stipendija Un tā, pārvarot karantīnas šķēršļus, man izdevās laikus nokļūt Romā, lai sāktu studijas komunikācijas specialitātē.
Mans bīskaps, tāpēc, vēlas dot viņa priesteri kvalitatīvu apmācību, lai viņi varētu atgriezties pie pasniegšanas augstskolā. ko viņš pats pirms neilga laika izveidoja, padarot to konkurētspējīgāku un arī spējīgu veicināt apmācību, kurai ir dvēsele un kvalitatīvas vērtības, t.i., kas ietekmē pasauli ar savu oriģinalitāti.
Turklāt pagājušajā gadā mans bīskaps nodibināja radiostaciju: radio Lumen gentium, kas ir būtisks un nepieciešams komunikācijas līdzeklis evaņģelizācijai mūsdienās: pēc viņa domām, šo struktūru ilgtermiņā ir jāvada priesteriem, kas ir labi apmācīti komunikācijā, tādēļ es esmu Romā.
Kā jauns priesteris, kurš izmanto šo iespēju, varu apliecināt visiem saviem CARF labvēļiem, ka došu visu iespējamo, lai spētu pilnveidoties un kalpot Baznīcai un savai diecēzei.
Es labi apzinos savas diecēzes izaicinājumus un savu labvēļu upurus, kuriem jau tagad vēlos izteikt dziļu pateicību, bet es paļaujos uz Dievu un Viņa Providence, kā es vienmēr esmu darījis savā dzīvē, paldies. priecīgajam nedrošumam, kas ir bijis tik vērtīgs, lai piedzīvotu Kunga žēlastību un palīdzību.
Gerardo Ferrara
Absolvējis vēstures un politikas zinātnes, specializējies Tuvajos Austrumos.
Atbildīgs par studentu korpusu
Svētā Krusta universitāte Romā
