PASTORA APRŪPE

Carlos Bladimir Corado, priesteris no Salvadoras

Šajā intervijā CARF fondam tēvs Korado sniedz detalizētu pārskatu par reliģisko un sociālo situāciju Salvadorā. Viņš analizē iemeslus, kāpēc gan viņa valstī, gan lielā pasaules daļā notiek nopietna kristianizācija, kā arī sniedz argumentus, kā šo procesu apturēt.

Tēvs Karloss Bladimirs Korado Ernandess (Carlos Bladimir Corado Hernández) no Salvadoras ir pārliecināts, ka tikai patiesa un drosmīga katoļu ticība var mainīt krīzi, kas iznīcina ģimeni, laulību un jauniešus un kas ir izraisījusi arī strauju aicinājumu un reliģiskās prakses samazināšanos.

Pašlaik viņš ir Santjago Apostol de Čalčuapas (Santiago Apóstol de Chalchuapa) draudzes vikārs Santa Anas (Santa Ana) diecēzē un tajā pašā laikā ir San Huana XXIII Lielā semināra pasniedzējs, pateicoties apmācībai, ko viņš ar CARF fonda atbalstu ieguva divos periodos Pamplonā. Vispirms viņš mācījās Colegio Eclesiástico Internacional Bidasoa (2011-2016), bet vēlāk, jau kā priesteris, studēja Dogmatiskās teoloģijas licenciātu Navares Universitātē (2020-2022).

Sociālā situācija Salvadorā un Santa Ana diecēzē

- Kāds tas ir?

Mūsu valstī notiek lielas sociālās pārmaiņas. Dažas uz labo pusi, citas uz slikto. Viena no lielākajām sociālajām problēmām, īpaši pēc briesmīgā kara, ir organizētā vardarbība, ko izraisa bandas jeb maras. Taču mēs nevaram nepieminēt, ka tās ir paša kara un Salvadoras vēsturiski pastāvošā iespēju trūkuma produkts. Jaunās valdības īstenotās politikas rezultātā mūsu valsts dzīvo lielākas drošības gaisotnē, kas veicina virkni citu ekonomisko un sociālo aktivitāšu, kuras iepriekš nebija iespējams īstenot. Un tas ir pilnīgi pozitīvi.

- Vai ir daudz darāmā?

Vienmēr ir darāmie darbi. Santa Ana diecēzē joprojām ir materiālās, morālās un garīgās nabadzības situācijas, kas turpina kliegt debesīs un mūsu ausīs. Šajā ziņā mēs kā Baznīca esam aicināti būt bez balss, kā to darīja svētais Oskars Romero. Turklāt globalizētā pasaule, kas līdz ar labo mums nes arī slikto, rada jaunas problēmas, kuras mums ir jārisina: dzimumu ideoloģija, praktiskais ateisms, garīgā un morālā nabadzība. Tas norāda uz to, ko Jēzus teica kārdinātājam: "Cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no katra vārda, kas iziet no Dieva mutes".

- Vai tas ietekmē reliģisko situāciju?

Arī pati kristīgā ticība cīnās pret to visu. Salvadoru noteikti var raksturot kā ļoti reliģiozu valsti. Nevienam nav nezināms ticības jautājums. Mēs lielā mērā esam dievbijīga tauta. Tomēr, kā jau iepriekš minēju, ir daudzi faktori, kas šodien ar savu pievilcību grauj cilvēku ticību. Mēs esam liecinieki reliģiskā indiferentisma pieaugumam.

- Vai Baznīca cieš no sekularizācijas procesa, kas notiek arī citās valstīs?

Mēs bieži sakām, ka Kovid-19 pandēmija joprojām plosa cilvēci, kas mūsdienās ir kļuvusi par frāzi. Tagad ne jau nogalinot tik daudz cilvēku, bet gan vājinot daudzu ticību. Un tajā ir daudz patiesības, jo ilgā karantīna, ko mēs piedzīvojam mūsu valstī, ir atvēsinājusi daudzu ticību līdz tādai pakāpei, ka daudzi joprojām atrodas "mūžīgajā karantīnā": viņi vairs neiet uz baznīcu vai iet uz to ļoti maz. Taču mēs nevaram apstāties pie tā, ir jāmeklē vēl citi līdzdalības krīzes cēloņi - un tie ir. Es domāju, ka galvenais iemesls ir ticības krīze. Šodien vairāk nekā jebkad agrāk, saka Korado, priesteris no Salvadoras, mēs dzīvojam pasaulē, kas mums saka, ka mēs varam kontrolēt visu un mums ir gandrīz viss. Mēs piepildām sevi ar lietām, un šķiet, ka ar tām pietiek. Dievam nav vietas.

- Kādas sekas jūs saskatāt?

Baznīcas mūsu valstī un Santa Ana diecēzē iztukšojas, ir mazāk jauniešu, kas vēlas dzīvot ticībā. Un jautājums ir, ko mēs darām, kā padarīt ticību pievilcīgu? Mums ir jāpāriet no pasākumiem uz procesiem, kuros bērni, jaunieši, pieaugušie un vecāka gadagājuma cilvēki var personīgi satikt Kungu. Kāda jauna sieviete no Santa Ana diecēzes man reiz teica, un tas man iestrēga sirdī: "ja cilvēks nav saticis Kristu, nekas un neviens viņu nevar aizturēt". Tāpēc mums kā Baznīcai ir jārada dzīvas tikšanās ar Kungu. Man šķiet, ka tieši šeit ir arī formācijas jautājums, jo mēs riskējam pielāgoties pasaulei un attālināties no Kunga. Cilvēki ir izslāpuši pēc Dieva, un mums ir jādod viņiem Dievs.

Ja cilvēks nav saticis Kristu, tad nekas un neviens viņu nevar aizturēt." Tāpēc mums kā Baznīcai ir jārada dzīvas tikšanās ar Kungu. Man šķiet, ka šeit ir arī jautājums par formāciju, jo mēs riskējam pielāgoties pasaulei un attālināties no Kunga. Cilvēki ir izslāpuši pēc Dieva, un mums ir jādod viņiem Dievs.
Carlos Bladimir Corado, priesteris no Salvadoras

- Kā jūs saņēmāt ticību?

Paldies Dievam, es piedzimu kristīgā ģimenē. Vecāki man ieaudzināja ticību. Jāsaka, ka bērnībā man tuvoties Baznīcai palīdzēja arī mana vecmāmiņa, lai mūžīgais mūžs atpūš viņas dvēseli. Es viņu pavadīju uz daudziem reliģiskiem pasākumiem. Pusaudža gados un daļu jaunības es piedalījos tikai jauniešu grupā Santa Ana diecēzē, uz misi netiku. Taču, atceros, tieši tur es uzzināju, cik svarīgi ir sakramenti, īpaši Mise un grēksūdzes. Turklāt tieši tur dzima mans aicinājums.

- Kā radās šis aicinājums?

Kāds seminārists no Santa Ana diecēzes, kurš tajā laikā strādāja manā draudzē, bija pirmais, kurš man pieminēja priesterību. Es, protams, noraidīju šo iespēju, bet tā bija sēkla, ko Dievs tajā dienā iesēja manā sirdī, jo no tā brīža es nevarēju to izdzīt no galvas, līdz man nācās atbildēt, un es esmu šeit. Starp citu, šis seminārists pāris gadus vēlāk nomira, un es zinu, ka viņš ir bijis aizlūdzējs par manu aicinājumu.

- Vēlāk jūs studējāt Pamplonā, kāda bija jūsu pieredze, nākot no Santa Ana diecēzes?

Pamplonā esmu bijis divus gadus: pirmo reizi no 2011. līdz 2016. gadam filozofijas un teoloģijas studijās priesterības formācijai, bet otro reizi studēšu, lai iegūtu dogmatiskās teoloģijas doktora grādu (2020.-2022. gadā). Abas pieredzes ir bijušas atšķirīgas personīgā līmenī. Pirmām kārtām tāpēc, ka otrajā pieredzē es atgriezos kā priesteris, un tas maina visu. Es varēju pieiet savām studijām, piemēram, no pastorālā viedokļa, proti, mācīties, kā labāk kalpot cilvēkiem. To ir grūtāk izdarīt, kad esi seminārists.

- Kādas anekdotes atceraties no laika, ko pavadījāt Pamplonā?

Viena no lietām, kas man visvairāk palikusi atmiņā, ir draudzība ar daudziem priesteriem, ar daudziem no kuriem joprojām uzturu kontaktus. Lai gan es jau biju dzīvojis Pamplonā un ne viss man bija jauns, es jutu, ka priesteru uzņemšana rezidencē, kurā dzīvoju šos divus licenciāta gadus, bija neaizstājams palīgs. Daži no viņiem pat palīdzēja man ar naudu un dažām drēbēm aukstumam, kas tuvojās. Es uzskatu, ka tieši šī brālīgā līdzāspastāvēšana palīdz mums izturēt attālumu no savējiem, lai beidzot varētu teikt, ka arī tur mēs bijām kā mājās.

- Vai jūs varētu pastāstīt, kādi ir bijuši jūsu kā priestera labākie brīži?

Manuprāt, viena no skaistākajām un neaizmirstamākajām lietām, ko priesteris var darīt, ir iespēja piedot cilvēkiem grēku piedošanu. Pēc Svētās Mises gandarīšanas sakraments man ir kļuvis par vietu, kur es varu teikt: es esmu priesteris. Tas ir nogurdinoši, no tā mēs nevaram izvairīties, jo tas nozīmē gatavību daudz un ilgi klausīties, bet beigās tu jūti gandarījumu par to, ka esi mierinājis satrauktu sirdi. Galīgais uzdevums, loģiski, ir Dieva ziņā, tomēr Viņš ļauj tev kā priesterim piedzīvot prieku, ka esi kaut nedaudz palīdzējis šajā sirds nomierināšanā. Es uzskatu, ka mums kā priesteriem šodien vairāk nekā jebkad agrāk ir jāsēž konfesijā un jāuzklausa cilvēki, lai sniegtu viņiem dievišķu mierinājumu.

- Kā jūs domājat, kas, jūsuprāt, ir nepieciešams priesterim, lai spētu stāties pretī daudzajiem izaicinājumiem, ar kuriem viņš saskaras?

Stipra ticība, kas dzimst no ikdienas tikšanās ar Kungu Euharistijā un lūgšanā. Vienmēr ir bijušas un vienmēr būs briesmas, bet svētie mūs ir mācījuši, ka tikai no Dieva mēs varam uzvarēt. Piemēram, Salvadorā mums ir svētais Oskars Romero, par kuru tiek runāts daudz: par viņa sociālo cīņu, par viņa kā mācītāja uzticību, par viņa drosmi, pasludinot un nosodot netaisnību, utt., bet maz tiek runāts par to, kas viņa dzīvē bija pats galvenais: lūgšana, Euharistiskā adorācija. Tieši tur bija veidojusies viņa ganu sirds, un tādēļ Baznīca ir pasludinājusi viņa cīņu par autentiski evaņģēlisku. Es būšu autentisks gans saskaņā ar Jēzus Sirdi tikai tad, ja ik dienas ar Viņu saskarsimies sakramentos un lūgšanā. Mums ir jāatgūst ticība Kungam, jo priesterības krīzes ir ticības krīzes. Tam palīdzēs arī pastāvīga formācija.....

- Baznīca piedzīvo krīzi, jo samazinās aicinājumu skaits, jaunieši nepazīst Dievu, izirst ģimenes... Kā šo situāciju var mainīt?

Mūsu pašreizējā krīze nav metožu krīze - metožu ir bezgalīgi daudz - tā nav pat aicinājumu krīze. Tas, ko mēs piedzīvojam, ir ticības krīze. Un mums jāsāk ar tiem, kas jau ir iekšienē, tas ir, priesteriem, apņēmīgiem lajiem, kustībām, pastorālajiem darbiniekiem. Jo, ja mēs neticam tam, ko mācām, kā mēs varam aizraut citus?

Ir divas lietas, kas man ir jāprecizē: pirmkārt, es nesaku, ka tiem no mums, kas esam šeit, nav ticības, tas tā nav; bet mums ir jālūdz Kungam, lai Viņš vairo mūsu ticību, lai tā kļūtu stingra, lai nekas šajā pasaulē nebūtu pievilcīgāks par Viņu, lai nekas šajā pasaulē nevarētu novērst mūs no mūsu vissvarīgākās misijas - sludināt Viņu. Jo mēs riskējam pārvērst Baznīcu par nevalstisku organizāciju, kā mūs brīdina pāvests Francisks. Cilvēkiem ir vajadzīgas daudzas lietas, pastāv materiālā nabadzība, bet mēs nedrīkstam aizmirst, ka mūsu misija ir lielāka: dot viņiem Dievu. Otrkārt, šajā ziņā atgūt ticības teoloģisko dimensiju: ticība ir dāvana, ko var dot tikai Dievs, bet tam ir nepieciešams meklēt labu pamatu caur studijām. Mums ir jābaro sevi ar Vārdu un Baznīcas mācību un jābaro citi ar formāciju. Tieši šajā augsnē Dievs liks augt stiprai un stingrai ticībai. Un tikai no tās augs aicinājumi, kas mums nepieciešami Santa Ana diecēzē: priesteri, priesteri, laulātie pāri, ģimenes un jaunie svētie.

Dalieties ar Dieva smaidu uz zemes.

Mēs piešķirsim jūsu ziedojumu konkrētam diecēzes priesterim, semināristam vai garīdzniekam, lai jūs varētu zināt viņa stāstu un lūgt par viņu pēc vārda un uzvārda.
DONĒT TAGAD
DONĒT TAGAD